atvasara

Silts rīts šorīt arī sirsniņai.

Šaura iela, spīd bāli dzeltena rīta saulīte caur koku zariem, luksaforā deg sarkanais un mašīna lēni ripo, tad negaidot, pie stāvošas baltas mašīnas vīrietis brieduma gados ar skaistu augumu: kakls, pleci, vēders muskuļains, iededzis līdz pusei izģērbts vēl pie tam plivina rokā baltu kokvilnas kreklu /bija izdomājis pārģērbties/ uz O. Vācieša muzeja baltās mājas fona - fantastisks skats. Nevarēju novērst acis no šīs vīrišķības, neraksturīgi manai būtībai, turpināju skatīties ar pagrieztu galvu :). Viņš ievēroja manu nekautrīgo interesi, un liekas pat palika gandarīts par sevi, par manu atklātību.

Braucu tālāk it kā strauji pamodusies un sev par prieku secināju, ka gluži Vēsā neesmu, tikai žēl, ka apmulsumā nenosūtīju viņam smaidu vai arī smaidu paceļot īkšķi. Rīts izdevies!!!!! Ceru, ka Nezināmajam vīrietim arī.

Tā jau saka, ka katrā sievietē mājo sterva, muļķe, dievgosniņa, ragana, enģelis, burvīga princese, un tad, jau ko pamodināsiet, to arī saņemsiet.