"Teic 90-mit gadīgā...;)!!!"

Nupat ir garām kapusvētku laiks. Stunda - pusotra kuras vārdā tālāki vai tuvāki radi savīkšas uzpucēt savu aizgājēju mūžamājas. Tiek plucinātas nezāles, dzenātas skudras, taisnoti, pa vertikāli un horizontāli, sašķiebušies piemiņas akmeņi, bērtas smiltis utt. Satiekas senāk un vel senāk redzējušies cilvēki, uzfrišina pasūbējušās attiecības, ritina atmiņu kamolīti un patrin mēles...

Čubinājos sev piederīgo dusas vietā un, gribot negribot, klausījos sarunā, kuru risināja trīs cienījama vecuma omītes viņpus pašķidrā dzīvžoga. Runāja gan, pārsvarā, divas. Tās žiperīgākās.

Ir sirmo māmuļu grupa, par kuru vitalitāti un darboties sparu var tikai pabrīnīties. Šīs abas bija no tām. Trešā, dzīves un artrīta saliekta, sēdēja uz soliņa un lūkojās sparīgo draudzeņu veikumā. Laiku pa laikam viņa mēģināja ko piebilst, bet balss bija tik klusa, ka družkas pat necentās viņā ieklausīties.

„Bija jau tā bodes Anna viens grēka gabals,” bilda viena no omēm, sparīgi kustinādama aprūsējušu, kādreiz zaļu, grābeklīti.

„I nerunā..., cik vīru caur viņas gultu bija gājuši..., kas to lai spētu saskaitīt,” piebalsoja otra, pasmagi elpodama, „un to kaunu un asaras pieviltajām sievām...!”

„Tagad guļ te viena pati..., ne vīra, ne bērnu..., bet kā tad garām paiesi?! Zināms cilvēks tak..., visādi citādi jau viņa bija laba..., nevar taču atstāt nesakoptu...”

Šajā mirklī iestājās klusums. Kapu kokos, nelikdamies ne zinis par cilvēku zemes gaitām, jautri savā starpā tērgāja putni.

Un te pēkšņi švakākā no draudzenēm skaidri un skaļi izšāva paziņojumu: „Mans Gerhards arī pie viņas gāja!!!”

Pacēlu galvu un caur zariem skatījos sirmo meiteņu trijotni.

Darāmais apstājās un darbarīki sastinga čaklo bodes Annas kapavietas kopēju rokās. Uz soliņa vairs nesēdēja salīkusi čupiņa. Lai arī ne galīgi taisna, bet vārgā meitene bija izslējusies cik nu varēja, atspiezdamās pret kūju. Acis skatījās draudzenēs taisni un droši.

Kas tas bija?

Vecuma senīluma izpausme nespējot paturēt pie sevis ģimenes netīro veļu?

Vēlme piedalīties sarunā un būt trendā par katru cenu?

Lai nu kā tas izskatījās, bet neviens slikts vārds neizskanēja kādreizējās ciema kurtizānes Annas un, viena no viņas kavalieriem, Gerharda virzienā...

Omes, savu padarījušas, lēnām devās vārtu virzienā. Pa vidu lumpačoja Gerharda salīkusī sieva un stāstīja draudzenēm to, cik viņš bija labs...

Kādu nelielu brīdi mēs paliekam savu paziņu loka atmiņā.

Visvairāk atmiņā iespiežas tie, kuri uzdrīkstas.