Komentārs rakstam Elizabete Gliberta

Reiz, kad Buda ar saviem mācekļiem atpūtās ēnainu koku paēnī, garām pagāja kāda kurtizāne. Ieraudzījusi Dievišķo seju, kas staroja debešķīgā skaistumā, viņa tūlīt iemīlējās Budā un, piegājusi klāt, lai viņu apskautu, skaļi iesaucās:

-Ak, skaistais, mirdzošais, es tevi mīlu!

Buda kurtizānei atbildēja:

-Es arī tevi mīlu, bet, mana mīļotā, nepieskaries man tagad.

Mācekļi, kuri bija devuši bezlaulības solījumu, bija ļoti izbrīnījušies, dzirdot šādu sava skolotāja atbildi.

Kurtizāne pajautāja:

-Tu nosauci mani par mīļoto, un es mīlu tevi. Kāpēc tu aizliedz man pieskarties sev?

Diženais Meistars atbildēja:

-Mīļotā, es atkārtoju, ka šobrīd nav īstais laiks, es pie tevis aizieši vēlāk. Es gribu pārbaudīt savu mīlestību!

Mācekļi nodomāja: “Vai patiešām Skolotājs ir iemīlējies kurtizānē?”

Pēc dažiem gadiem, kad Buda meditēja kopā ar saviem mācekļiem, viņš pēkšņi iesaucās:

-Man jāiet, mani gaida mīļotā sieviete, tagad es patiešām esmu viņai vajadzīgs!

Mācekļi skrēja Budam pakaļ, noraizējušies, ka viņš patiešām iemīlējies kurtizānē un skrien, lai ar viņu satiktos.

Viņi visi reizē nonāca pie tā koka, kur pirms vairākiem gadiem bija kurtizāni satikuši. Viņa bija tur. Viņas kādreiz skaistā seja bija pārklāta ar vātīm. Mācekļi apjukumā apstājās, bet Buda satvēra viņas izmocīto seju rokās un sniedza viņai zāles, sakot:

-Mīļotā, nu esmu atnācis, lai pārbaudītu savu mīlestību pret tevi un izpildītu savu solījumu. Es ilgi gaidīju iespēju izpaust savu patieso mīlestību pret tevi. Es mīlu tevi, kad jebkurš cits ir pārstājis tevi mīlēt, es tevi apskauju, kad visi tavi draugi vairs nevēlas tev pieskarties.

Pēc izdziedināšanas kurtizāne kļuva par Budas sekotāju.