Epifānijas – XXI gs.

Tikai uz tāda riktīga konveijera jeb milzīga karstuma un garlaicības spēj saprast, ka dzīve visā visumā un Visumā sastāv no dažādiem sīkiem uzplaiksnījumiem – prieciņiem un bēdiņām. Pēdīgās ir aumež personiskas, tāpēc sīkāk pakavēšos pie priecīniem.

Nu, šeku reku piemērs. Kad pakaļā, izsakoties V. Lāma vārdiem, var skalot karotītes, tik ļoti gribas saskatīt ko jautru, vai uzmundrinošu...

Teiksim, sīkākos mērogos vērojot – virs uzlīmes ar bīstinošu uzrakstu „Do Not Remove!” aplūkāt uzkleibētu reklāmas saukli „Do It!”.

Jebšu apvērot dīvānu, kurš, ja ticēsim ražotājam, ir izgatavots no itāļu ādas...

Jeb leišu vizuālā reklāma.

Stāv buss, uz būdas – kautkādas transporta firmas logo, www un citi štrunti.

Bet blakus – uzzīmēti trīs (sic!) vīri, kas pielikuši pirkstus pie deniņiem. Nu, tipa vizualizējot domu par to, ka labāk nošauties, kā sastrādāties ar tādu kantori.

Apmēram pēc minūtēm 5 man dalēca, ka bija domāts, ka tie trīs āksti „atdod godu”. Nujā – mani tak armijā kapitāli iemācīja, ka pie tukšas galvas jau roku neliek..

Vai arīg, mokoši karstā pīppauzē uzlūkot palešu krāvumu, kur ikkatrā paliktnī vismaz 4 eksemplāros ir iespiests šolaiku dzīves kredo – „EPAL”!

Vot – paglūnēju, un uzreizi sapratu, ka patiesi – epal es to visu... un labi, ka tā.

Jo, lielos mērogos un Vinnijpūka vārdiem sakot, šaī pasaulē viss ir šaize, izņemot bites. Bet, ja tā labi padomā, arī bites ir tikai šaize.

Un – jei bogu – no visa šitā paliek vieglāk...