Laiks rit lēnām.. pik, pak, pik, pak

Laiks rit lēnām. Šeit bkus, brīžiem liekas, ka pat apstājies. Pik, pak, pik, pak- gluži kā fizioloģiskais šķīdums sistēmā.

Šī ir pirmā no 182 dienām, emocionāli ļoti smaga. Sākumā gribēju rakstīt, ka smagākā no visām, bet tad apķēros- Lai Dievs stāv mums klāt- šajos garajos mēnešos mēs noteiktis sastapsimies ar vēl daudz, daudz smagākām dienām. Neviens netiek cauri viegli, neviens netiek žēlots, visi bez izņēmuma, kas atrodas šeit tam iziet cauri.

Mēs.. šet pazūd robežas, jo te visi ir vienādi, mammas ir saņēmušas spēkus un apņēmības pilnas smaida saviem bērniem, pusaudži tiekas ar draugiem apmeklētāju stundās, ārsti un māsiņas dara, kas viņu spēkos, lai palīdzētu. Bet ko gan tas līdz, ja ķīmija ir nepielūdzama, tā saēd visu, visu- gandrīz.. citreiz cīņā ar galveno ienaidnieku tā zaudē, citreiz nepietiek resursu. To nav iespējams paredzēt.

Sākot no šīs dienas katra mana diena ir neparedzama, jo nav iespējams prognozēt kā reaģēs organisms, nav iespējams noteikt, vai šie seši meneši neievilksies par gadu un tad vēl par vienu, vai arī tie ņems un pēkšņi aprausies pusceļā, kādā drausmīgi šausminošā sekundes simtdaļā, kad kāda bērna smiekli, kas vakar vēl skanēja gaitenī, pēkšņi apklust uz visiem laikiem. Šādā brīdī, pēkšņi pēc piecu gadu pārtraukuma, ļoti gribas aiziet uz baznīcu un lūgt Dievu, jo kas gan cits mums atliek, brīžos, kad bērns cieš sāpes, kā vien ticēt un cerēt, lūgt vienalga ko, bet kaut tik tas spētu uzklausīt, ja pastāv kaut niecīgākā iespēja..

Dzīve ir apstājusies, ir palikuši tikai daži mirkļi, cīņa ar briesmīgu un nežēlīgu slimību, sāpju pārvarēšana, skaidrošana, ka viss būs labi, mēs uzvarēsim to ļauno briesmoni un Tu varēsi īstenot savus sapņus, kad izaugsi liels, jo tas notiks ar Tevi, Tu izveseļosies un veidosi savu dzīvi ar smaidu un prieku, ka viss ir labi.. un paliks tikai atmiņas.