Pārdomas... Iedomājies, cik būtu superīgi! Tu un es, kādā vēsā vasaras vakarā, sēžam kāpās jūras krastā un vērojam kā tā trako. Mums rokās ir kūpošas tējas krūzes, līdzās stāv termoss, Tu izņem no somas līdzpaņemtās maizītes, mēs ēdam vakariņas un sajūtam, ka ir labi. Ir riktīgi labi. Kļūst tumšāks, vējš kļūst stiprāks, Tu mani piespied sev cieši klāt un klusi ausi iečuksti: cik labi, ka mēs beidzot esam kopā! Es pagriežu galvu pret Tevi, ieskatos acīs un pasmaidu: savādāk nemaz nevarēja būt...., saku. Tā vienkārši vajadzēja notikt. |
