Kur palika dinozauri?

"... un kad sniegs nokusa, saule sāka ļoti kaltēt visu Zemi un Dinozauri sāka stipri kalst un viņiem nebija vairs ko ēst un kur glābties. Un tad viņi izkalta un pamazām iegima zemē, un tāpēc mēs viņu kaulus ik pa laikam atrodam zemē," aiz muguras dzirdēju kāda maza zēna raito stāstījumu par laikam skolā dzirdēto un stāstīto.

Ar platu smaidu pavēros atpakaļ, lai redzētu gudrinieku, kurš acīmredzot lielā iespaidā kādam stāstīja, ko skolotājs viņam tikko skolā rādijis un stāstījis.

"Kurš Tev to stāstīja?" apmēram desmit gadus vecā māsa nesaprašanā dusmīgi pajautāja mazajam rudajam apmēram septiņus gadus vecajam brālim.

"Skolotājs tak! Man viņus tik žēl!"

"Jākāpj ārā! Ejam!" Un abi rudmatainie bērni izkāpa.

Un tad es atcerējos sevi pirmajā klasē un savu mīļāko grāmatu par dinozauriem un sniega cilvēku un citiem mistiskiem radījumiem, un atcerējos, cik ļoti es gribēju būt kosmonaute un aizlidot melnajā kosmosā, kad izaugšu.

Bet redz kā, pat lidojumam uz Marsu es nederu vairs, par vecu esmu jau :(

Ta tie bērni uzšķiļ senās fantāziju dzirkstis.