Aristofāns brīdināja !

Problēma ir tāda, ka mēs visi esam vēlmju pārpilni; tā ir mūsu emocionālās esamības galvenā iezīme, kas var izraisīt mūsu lejupkritienu - un arī citu cilvēku lejupkritienu. Savā pazīstamajā traktātā "Dzīres" jeb "Simpozijs" - vienā no slavenākajiem traktātiem par velmēm - Platons apraksta ievērojamu mielastu, kura laikā dramaturgs Aristofāns izklāsta mītisku stāstu par to, kāpēc mums , cilvēkiem, ir tik liela vēlme savienoties vienam ar otru un kāpēc šīs savienošanās reizēm ir tik neapmierinošas un postošas.

Reiz senos laikos, Aristofans stāsta - dievi dzīvoja debesīs un cilvēki dzīvoja uz zemes. Bet cilvēki neizskatījās tādi kādi mēs izskatāmies šodien. Viņiem bija divas galvas, četras rokas un četras kājas - citiem vārdiem sakot, teicams divu savienotu un pilnībā saistītu būtņu sakausējums. Bet šajā viengabalainībā mēs kļuvām lepni pārmēru un savā lepnībā aizmirsām pielūgt dievus. Varenais Zevs par šo nevērību mūs sodīja, pārcirzdams visas divgalvainās, pilnīgi apmierinātās būtnes uz pusēm.

Turpmāk cilvēki dzima ar apziņu, ka tiem kaut kā pietrūkst - zaudētās puses, ko mēs mīlam gandrīz vairāk par sevi pašu, - un ka šī trūkstošā daļa kaut kur pasaulē ceļo cauri izplatījumam cita cilvēka izskatā. Mēs dzimstam ar ticību, ka varbūt kādu dienu, ja vien nenogurdināmi meklēsim, atradīsim šo zaudēto pusi, šo otru dvēseli. Savienojoties ar otru, mēs atgūtu savu sakotnējo formu un nekad vairs nepazītu vientulību.

Taču Aristofans brīdināja , ka šis sapnis - pilnības atrašana mīlestībā ir neiespējams. Mēs kā suga esam pārāk saskaldīti, lai savienojoties atkal spētu absolīti pārtapt vienā. Agrāko divgalvaino radījumu puses ir pārāk plaši izmētātas, lai katrs atrastu savu trūkstošo pusi. Seksuāla savienošanās var ļaut cilvēkam zināmu laiku izjust pilnību un apmierinājumu (Aristofāns izteica pieņēmumu, ka Zevs piešķīris cilvēkiem orgasma balvu aiz žēluma, lai mēs kaut uz laiku varētu justies savienoti un nemirtu no izmisuma un depresijas), bet beigu beigās tādā vai citādā ceļā mēs visi paliksim vienatnē paši ar sevi.

Tāpēc vientulība turpinās un pilnības meklējumos vedina atkal un atkal savienoties ar neīsto cilvēku. Brīžiem mēs varbūt pat ticam, ka esam atraduši savu otru pusi, taču daudz lielāka ir iespēja, ka esam atraduši kādu citu, kurš arī meklē savu otru pusi,- kādu , kurš tik pat izmisīgi tic, ka šajā savienībā ir atradis pilnību.