fargo: kādus desmit gadus atpakaļ es... pateikšu ļoti privātu lietu, es lūdzu pēc mīkstas sirds un es biju... īpatnējs pipars. un tagad, es kādu laiku atpakļ lūdzu pēc tā, ka es gribu zināt, saprast. sākumu. priekš kam? un abas lietas piepildas. bet priekš kam ir tā... tas ir kaut kas tik iekšējs cilvēka būtībā, kas ir destruktīvs, tas mūs padara nepieņemamus... kosmosam. :) smieklīgi, bet nav smieklīgi. pat tas, kas it kā ir labs, pēc tās atskaites sistēmas nav labs. cilvēce ir kā pasnāvnieks, kuru mēgina atturēt un pateikt, kas jadara, pat zinot, ka tas nepalīdzēs... nu kaut kā tā, jurčik. traki ir. un kad es dzirdu, ka izglītots cilvēks man saka - nu tajos viduslaikos bija tā u tā... un tomēr ir dzimis gadsimtā ar hirosimu, holokostu, sudānas darfūru, kambodžu, ziemeļkoreju, staļinismu, ukraiņu genocīdu, izsūtīšanām.. mēs dzīvojam.. kā? izrādās mēs esam labāki. par ko? bērns tu bērns... un ko mēs teiksim savā laikā tām pāaudzēm, kuras nepazina tehniku kā mes? ka mēs tikai vēl labāk iemācījāmies darīt to, kas neklājas?

fargo: paldies par viedokli, marij. es nevaru uz raviena komentēt. es padomāšu, ar laiku atbildēšu. steigas te nav.