DELTA NO VENĒRAS

Viņas iekšējā pasaule bija sakāpināta, pārņemta neskaitāmiem jūtu uzplūdiem, gribējās izkliegt visu uz āru, bet neviens jau tāpat to nedzirdēs...kā klusa sāpe ar uzšķērstu iedomu rētu, pārklājās viņas ķermenis no iekšienes, tas asiņoja ar neizbēgamu tukšumu dvēselē, kā novazāta prostitūta, kurai nekas nav svēts, viņa, lūkojās uz gadsimtu vecu brilljanta gredzenu, kurš mirdzēja pirkstā kā neatņemama viņas sastāvdaļa, kā viņas būtība, kas nekad nemainīsies, ko diez tas pieredzējis, kādu mantojumu, kur pabijis, kas to vēl nēsājis....kā lāsts, kas apzīmogots uz mūžu un tad pārmantos to kāda no viņas meitām, vai arī viņa to paņems kapā, lai nesāpētu vairs, lai nebūtu smeldzes....

Kurš teica, ka kaisle ir mīlestība, kaisle ir neizbēgamas mokas no vientulības, kaisle ir iekāre, ko izdomājis Sātans. Grēks, tas var būt arī robeža starp būt vai nebūt.

Vīrietis, viņa muskuļoti slaidais augums, roku aprises, kājas, gurni...un rētas – tas padara viņu iekārojamu, spēcīgie pleci, kustības, kas liek trīcēt, lai ātrāk viņš ienāktu viņā, tirpas, ekstāze, kas nogalina dvēseli un tad tu vairs nedzīvo reālā pasaulē, nekā nav , kas esksistētu, tu saplūsti ar visumu, lido, lido, līdz viss kādreiz beidzas, tad atmosties no milzīga enerģijas zuduma, kā bez spēka, lai atkal pieceltos jaunai dienai....Tā vien liekas, ka nekas nav svarīgāks par šo mirkli, šīm sajūtām, šo baudu, kad divi ķermeņi nejauši pieskaras, izbaudot katru šūnas daļu, tad izspiežas sviedru lāsītes un tu iegrimsti kā akacī, no kura netiec ārā.Vīrietis – viņš smaržo pēc kāda laba parfīma un viņa – sievietes smarža ir neatkārtojama, un tad tu ieraugi viņa acīs šīs uzvaras garšu – uzvaru pār sevi un tas viņu iedvesmo, tas paceļ spārnos, kad redzi viņā patiesi apgarotu seju, dūres sažņaugtas pie sejas, kā apliecinājums tam, kā uzvara kaujā , kā uzvara vinnētā kaujā...kaujā, kur ir divi, divi, kurus radījis Dievs, bet iekārdinājis Sātans.

Viņas vīrieši bija kā grieķu dievi, viņa tādus apzināti vēlējās, viņai patika būt šīs kaujas uzvarētājas vaininiecei, tas deva jēgu dzīvei, jēgu atkal piecelties un ar paceltu galvu sajusties iekārojamai, tādai, ko viņi nespēj gūt mājās. Grieķu dievs Apollons uzvarā pār Deltu no Venēras.....