Ne(pie)lietojamā ihtioloģija.

Vakar, meklējot piekodu piparšņabim kā mājārstniecības paveidam, ieraudzīju maximā „svaigu lasi” vakuuma iepakā. Kautkādu bālganu izdalījumu un asiņainu sūkalu mērcē plēves maisā skalojās nenosākamas izcelsmes zivs.

Nekad nebūtu domājis, ka lašiem mēdz būt sarkanas acis...

Až mana gripveidīgā zaraza salēcās un sāka iekšēji žagāties.

Jāsaka, laikam tas atkal jau bija viens no skumīgākajiem skatiem manā zivjudzīvē. Pavisam noteikti bēdīgākais, kopš atradu to pazaudēto tīklu ar dzīvi sapuvušām karūsām krietnas tonnas ievērtē. Tas bija reiz, Sausajā Daugavā, kad ij "lomu" nevarējām no sirmās likteņupes izvilkt – bija vien jāsauc traktors no zivjaudzētavas. M.O. toreiz par redzēto (un saaromēto) vēl tik ļoti apšausmējās, ka až divos savu videsfaktu sižetos to zivtu bēru gājienu iekrāva.

Salīdzināmi laikam varētu būt vien atmiņu kadri ar beigtu cūku jūlija bulā jūrā pie Papes un to palos izskaloto govi tepat Daugavā, pie Lielvārdes.

Itogo. Nopirku brētliņas tomātos. Sataisīju ar avokado, mājas sieru, ķiplokiem un lokiņiem.

Un skatu dzīvi caur sārtenu, bet nesmirdīgu prizmu. .

Pat par spīti izzūdošiem ierakstiem dg.