Sieviete-skelets

Viņa bija pastrādājusi ko tādu, par ko viņas tēvs saniknojās. Ko tieši viņa bija sagrēkojusies, neviens vairs neatceras, tikai tēvs aizvilka viņu uz jūras krastu un nometa lejā no klintīm. Zivis notiesāja viņas miesu un izēda acis. Palika skelets, kuru zemūdens straumes ripināja pa jūras dibenu.

Viendien zvejnieks devās ķert zivis. Jāteic, ka daudzi savā laikā iebrauca šai līcī, bet mūsu zvejnieks aizpeldēja tālu no savām mājām un nezināja, ka vietējie zvejnieki cenšas turēties no šīs vietas par gabalu, jo šeit mājoja ļaunais gars.

Un vajadzēja taču gadīties, ka zvejnieka iemestais āķis ieķērās tieši Sievietes – Skeleta ribas kaulā. Šoreiz būs trāpījusies varena zivs, – nodomāja zvejnieks.- Beidzot! Domās viņš jau sāka skaitīt, cik cilvēks varēs pabarot ar tik lielu zivi, uz cik ilgu laiku tās pietiks, cik ilgi viņš varēs atpūsties no apgādnieka pienākumiem. Zvejnieks cīnījās ar milzīgo smagumu, kas bija uzķēries uz viņa āķa, bet ūdens jūrā šņāca un krāca, laiva- kajaks lēkāja un drebēja, jo tā, kas gulēja jūras dibenā, centās atbrīvoties. Bet, jo vairāk viņa cīnījās, jo vairāk sapinās makšķeres auklā. Par spīti visiem pūliņiem viņa strauji tuvojās ūdens virsmai. Zvejnieks tai brīdī centās pieķert lomu ar tīklu, tāpēc neredzēja, kā no ūdens izcēlās plikais galvaskauss, neredzēja acu dobumos mirguļojošos koraļļus un ar gliemežvākiem aplipušos dzeltenos zobus. Tad viņš pagriezās, turot rokās dukuru, un ieraudzīja Sievieti –Skeletu visā skaistumā: viņa karājās pār kajaka galu, ieķērusies tajā ar lielajiem priekšzobiem.

Āāā-a! – iekliedzās nabadziņš, un no bailēm sirds viņam saskrēja papēžos, acis iesprāga pierē un ausis dega ugunīs. – Ā-ā-ā! – iekaucās viņš un notrieca viņu ar airi ūdenī, tad sāka airēt uz krastu kā apsvilinājies. Bailēs viņš neaptvēra, ka skelets ir uzķēries viņam uz āķa, un pavisam apjuka, kad ieraudzīja, ka šausmīgais rēgs seko viņam līdzi uz krastu. Lai kur viņš virzīja savu laivu, Sieviete- Skelets neatpalika; viņas elpa virs ūdens veidoja tvaika kamolus, bet rokas stiepās pie viņa, it kā gribētu satvert un paraut dzelmē.

Āāā-ā! – iekliedzās viņš, ticis krastā. Vienā lēcienā viņš bija ārā no kajaka un, sažņaudzis rokās makšķeri, metās, ko kājas nes. Bet koraļļbaltais skelets, aizvien sapīts makšķeres auklā, žvadzēdams leca viņam līdzi. Viņš klintīs – Sieviete-Skelets viņam līdzi. Viņš pār ledaino tundru – viņa pa pēdām. Viņš metās pāri zivju liemeņiem, kas bija izklāti žāvēties, izmētājot tos driskās ar saviem zābakiem – muklukiem. Cieši sekojot viņam, Sieviete- Skelets paķēra dažas saldētas zivteles un sāka košļāt: tik sen viņai mutē nav bijusi ne kripatiņa. Beidzot zvejnieks sasniedza savu sniega būdiņu – ilgu, un četrāpus iemetās tajā. Viņš gulēja tumsā elsojot un šņukstot, bet sirds sitās kā tamburīns – visskaļākais tamburīns. Beidzot viņš ir drošībā, pilnīgā drošībā, jā! Drošībā! Slava dieviem, slava Krauklim un dāsnajai Sednei… beidzot… viņš… drošībā.

Viņš iededza kūpinātavu, un – ak, šausmas! – uz sniega grīdas kaulu čupā gulēja viņa: pēda aizķērusies aiz pleca, ceļgals iesprūdis starp ribām, kāja pārmesta pār elkoni. Vēlāk viņš nemācēja pateikt, kas tas bija: varbūt, gaisma darīja maigākus tās vaibstus, vai arī tāpēc, ka viņš bija vientuļš. Tikai, viņa sirdī iedegās labsirdības uguntiņa, viņš lēnām pastiepa no kvēpiem nomelnējušās rokas, un, kaut ko maigi čukstot kā māte, kas nomierina bērnu, sāka šķetināt vaļā sapinušos makšķeres auklu.

Lūk tā, lūk tā, – no sākuma viņš atbrīvoja kāju pirkstus, pēc tam potītes. – Lūk tā, Lūk tā. Viņš strādāja visu nakti un visbeidzot satina viņu kažokādās, lai sasildītu. Tagad visi Sievietes- Skeleta kauli bija savās vietās, kā pieklājas cilvēkam.

Viņš dabūja kramu un , nogriezis šķipsniņu matu, iekūra nelielu ugunskuru. Laiku pa laikam , iesmērējot ar vērtīga koka taukiem savu makšķeri un satinot auklu, viņš uzmeta tai aci. Bet viņa, ietīta kažokādās, neteica ne vārda – neuzdrošinājās, – lai zvejnieks neaizvilktu to no būdas, nenomestu no klintīm, nesatriektu gabalu gabalos viņas kaulus.

Zvejnieks sāka miegoties, palīda zem ādu segām un drīz aizmiga. Gadās, kad cilvēks guļ, viņam no acīm pasprūk asara. Neviens nezina, kāds tieši sapnis ir tam par iemeslu, bet mēs zinām, ka šis sapnis ir skumju un ilgu pilns. Tā tas notika arī šoreiz.

Sieviete- Skelets pamanīja, kā šī asara iemirdzējās kūpinātavas gaismā, un viņai ļoti sagribējās dzert. Kauliem klabot, viņa pierāpoja guļošajam un pieskārās asarai ar muti. Šī viena- vienīgā asara bija kā upe, un viņa dzēra un dzēra, kamēr remdēja savas ilgo gadu slāpes.

Tad viņa apgulās līdzās zvejniekam, ietika viņā un izņēma viņa sirdi, skaļo tamburīnu. Apsēdās un sāka bungot pa abām rokām: Bom-bomm! Bom-bomm! Un šajā tamburīna ritmā viņa iedziedājās: Miesa-miesa-miesa! Miesa-miesa-miesa! Jo ilgāk viņa dziedāja, jo vairāk viņas kauli apauga ar miesu. Tā viņa sev uzdziedāja matus un spulgas acis, un skaistas, pilnīgas rokas. Uzdziedāja sev ieleju starp kājām, uzdziedāja krūtis – tik garas, lai ar tās varētu ietīties siltumam, un visu pārējo, kas vajadzīgs sievietei.

Kad viss bija savās vietās, viņa ar dziesmu novilka no vīrieša apģērbu un apgūlās viņam cieši blakus. Viņa atlika vietā sirdi –skaļo tamburīnu, un tā viņi arī pamodās – apvijušies ar ķermeņiem, savienoti ar jaunu saiti – labu un spēcīgu.

Cilvēki, kuri neatceras, kādēļ ar viņu notika nelaime, runā, ka viņa aizgāja kopā ar zvejnieku, un viņus dāsni baroja tās būtnes, kuras viņa iepazina, kad dzīvoja zem ūdens. Ļaudis runā, ka tā ir tīra patiesība, bet vairāk viņi neko nezina.