Racionāli kritisks fragments

Dzīves noteicējpamati kā likteņa subsistēmas - apdomājot esamību, man neviļus nāk prātā doma, ka liktenis ir tas, kas maksā par mūsu kļūdām. Viņš neiet mums pa priekšu, - mēs ejam viņam pa priekšu. Nevis liktenis nosaka mūs, bet mēs - viņu. Lai neklātos domāt par esamības pamatiem un to funkcionālajām izpausmēm, man nogurdinoša liekas apziņa par to, ka viss beidzas vienmēr vienādi un process ir svarīgāks par rezultātu, un ka tie, kuri labprātīgi, ar savu līdzdalību atņem Dievam Dieva darbu, tik ļoti grib dzīvot, ka rodas metazifiska tieksme pārvarēt pašam sevi. Paradokss - pašnāvnieks ir cilvēks, kurš visvairāk uz pasaules vēlas dzīvot. Ko tas nozīmē?
Suicidalitāte ir kā Narcisa atspulgs ūdenī - tik skaists un daiļš, ka nav iespējams neiemīlēties tajā, bet tajā pašā laikā - iznīcinošs un zaudējošs jebkuras dzīves reālijas.
Tātad - nāve ir dzīves noteicējpamats, kas izpaužas likteņa attieksmē pret dzīvi. Bet, vai mēs spējam mīlēt dzīvi vairāk, nekā to mīl Cilvēks, kurš ir visciešāk ieķēries dzīvības mitrajā augsnē?