|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| ambersoul, 26-03-2014 18:56 |
|
10 |
VētrāAr basiem soļiem pār zemi iet,
Caur vēju vējiem tā pretī skrien.
Lai tvertās plaukstas tos zemē triec
Un spalgās šalkas koku - zaros kliedz.
Še melnās saites rauj visu nost
Tev cerībā atliek zobus kopā kost.
Vai tiešām šī vētra vēl nezēlīgāka kļūs?
Ar savu spēku postīs visus mūs.
Jūtu, šis ļaunums tuvojas
Un baiļu pilnās acis visapkārt lūkojas.
Tik auksti, tik auksti man,
Dzirdu vēju, kas gar logu skan.
Bailes, tik neprātīgas bailes, ko lai daru es?
Vai līst un slēpties zem pagultes?
Rokas trīc un kājas dreb,
Dzirdu, vētra ar nagiem jumtā robus greb.
Lai drošāk būtu es sveci degšu,
Sev pār galvu dūnu segu segšu.
Tad aizvēršu es acis cieši, cieši,
Klausīšos es vējā tieši. Vējš..., stiprs vējš
Tas kokus rauj un mājas plēš
Tad izskrien cauri un vados krīt,
Krīt zibšņi, gaismas tālēs spīd.
Kā kliedziens skaļš, kas aiznes visu,
Tas nogāž koku, redz liesma šķēļ tā mizu.
Lai kur jūs būtu un par ko reiz kļūtu
No manis aizbēgt jums būs par grūtu.
Kā asais lietus es visu dragād spēju
Lietu, zemi kontrolēju arī vēju.
Es-haoss, kas tik bieži saukts par vētru,
Kas aizslaucījusi ir tūkstošiem jūsu grēku.
Es zemi attīrīšu no jūsu kļūdām,
No naida un no dusmu jūrām.
Stars, mazs saules stars, kas izmisīgi laužas
Ar aso maliņu caur mākonīša sānu graužas.
Nu, pietiks reiz visu postīt un graut,
Laiks visam saules gaismā zelt un plaukt!
Te tev nu bija vētras laiks!
Lai gan sākumā bija tik baigs.
Viss noklusis jau kā pirms vētras reiz bij.
Skat, saulstari debesīs savus stariņus vij.
Un nobijies cilvēks no mājas jau laukā nāk
Cits aiz cita tie kopā savu saimi sāk vākt.
Tie groza galvas, veras uz visām pusēm.
Vētra jau aizgājusi, nu ko tu vēl klusē!?
Siltums visapkart un saulīte spīd,
Vētras atstātās pēdas projām slīd. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
