fargo: izņemot dazus, pārējie piemēri ir ´iz dzīves´. kāpēc? pieņemu, ka tas ir jautājums par pieciem burtiem, kuru tu jautā kā ´nu´.
valsts - aukle. sabiedrība - auklējama. viedoklis, skatījums uz problēmu - vispirms jaredz, ko ziņās rādīs. tie ir psihologiski derivatīvi.
mmm, funkcija no kādas citas parādības/parādības vērtības.
es redzu, ka cilveki izsaka viedokli(piemēram, arī tu) un domā, ka tas ir viņu viedoklis. cilveki tam tic. bet tas nav viņu viedoklis. lai saprastu, kas ir viedoklis ir jāsaprot, kā rodas viedoklis, apzināta ar pieredzi vai izpratnes centieniem iegūta attieksme.
kā rodas viedoklis? parasti, tas tiek akceptēts. un skaļākais gūst virsroku. sociālā programmēšana. cilvēki domā, ka viņiem ir viedoklis, lai arī kādu parādību nav izsvēruši, bet akceptējuši kādu skatījumu uz parādību kā pieņemamu vadoties no postulātiem, kuri ir bijuši dominējoši pirms kritikai(aplūkošanai) noliktais jautājums ir ticis likts izvērtešanai.

ko es gribu pateikt. to, ka padomā vēlreiz kā cilvēki filtrē, ko filtē un kādi filtri tiek atzīti par izmantojamiem.

fargo: tukšumu nevar pavairot, tā ir viena no esības formām, kura ir konstanta. nulli reizinot ar divi tu neiegūsti kaut ko citu kā tukšumu.

fargo: emocionāls viedoklis tiešām balstas pieredzē, bet tavs viedoklis biezi ir saprātīgs, izvērts, tomēr... pieredze un salīdzīnāšana liek domāt, ka tas mainas atkarībā no vides, veida un personas, kura kādu viedokli izsaka. tā nav konstanta vienība, par kuru stāv un krīt. mainīgais, jeb derivatīvs no kāda(s) cita(s) atskaites... kā jau minēju. te ir ļoti būtiska nianse. faktiski visi viedokļi ir tā vai citādi aprobeti, pieņemti, akceptēti kā pieņemami. izņemot tiešo pieredzi, nav iespējams pārbaudīt tās vai citas pārādības ietekmi, nozīmību. tas nozīmē, ka ir jāpaļaujas uz svešu pieredzi.
bet tad rodas dabisks jautājums - vai cilvēkam var būt SAVS viedoklis?
tas ir labs jautājums. dziļāks, nekā var no sakuma likties.
es par to esmu domājis salīdzinoši daudz.
atbilde - nē. tikai apziņa, spēja izvērtēt un pieredze var kaut cik pietuvināt pie "sava" viedokļa.
es gribu pateikt par to, ko nozīmē "savs".
cilvēks dzimst citiem cilvekiem JAU izveidotā pasaulē ar JAU izveidotām atskaites sistēmām. šajā sistēmā pilnīgi neatkarīgs "savs" iespējams nav. kāpēc? jo pašas personas sākums ir balstīts NE savā gribā. tikai griba var būt "savs"(izmantošu šo vārdu). cilvēks dzimst citiem cilvēkiem, tātad, ir citu gribas rezultāts. vēl tālāk, tas ir Dieva rezultāts. jo būtiskais te ir sākums, ja ir runa par SAVU, savam ir jāsākas no sevis. kas sākas no sevis cilvēkā? apziņa? nē, apziņu mēs mācamies, aprobejam. kas? atbilde - nekas. tas nav kaut kas slikts vai labs, tas ir lietu stāvoklis kā tāds - de facto.
saproti?