Un atkal PēPēPē un ačkan Pē jeb Pseidorecepte „Perpendikulārās pavasara plekstes”

Sakarīgs vecis bija, liels ieraudzītājs, humorīgs stāstnieks un vēl aplam labestīgs. Un neslābs gardēdis turklāt, šķiet, arī citās kantēs nebija pār bortu metams. Vienīgi copmanis nebija, bet vienalga, žēl, ka nesanāca mums parunāties. Nu, nekas – jo! – kas zina, kur un kādos apstākļos var sanākt sastapties?

Un reče, plekstes un to filejas ar šamējais nesmādēja. Ij vienu grāmatu tādā vīzē nosauca... Man gan sanāca tik recepte vien. Gara, kaut pati gatavošana patiesībā iraid aplam īsa. Pusstunda virtuvē, varbūt kāds kortelis (fīrendelis) vairāk.

Prasīsat: „a nafig perpendikulāras?”, un tādam vaicājienam būs savs pamats.

A es jemšu un atbildēšu: „a man tā sagribējās!”, un tādai atbildei pudimente būs vēl jo spēcīgāka. Pavej, visu laiku manams plekstes un butes taisījis kautkā paralēli jebšu lineāri vien, itin kā braucot pa dzelzceļa sliedēm – vai nu kūpinājis, vai cepis miltos uz pannas. Nujā, vēl vienu reizi, bet tas bija sen, palaidu pāris desmitu plaukstiņu voblās. Sanāca jau labi, bet kautkā neiegājās. Tā kā šoreiz vienkārši sagribējās ko savādāku, un tāpēc rīkojos perpendikulāri ierastajai takiņai. Galu galā – ja reiz ir pavasaris, var tak arīg kauč kas pavisam perpendikulārs tam orgaņizmam nejauši sagribēties, va ne?

Turklāt tās butes jau ar bija visnotaļ pavasarīgas un perpendikulāras. Pilnas ar ikriem, un tik biezas, ka prāvākās vajadzētu visu dienu kūpināt, ja tam pieietu tā prātīgi, pretēji (ačkan jau perpendikulāri!) jevropistu iesacījumiem. Šīs laikam bija tā ontelīgi noēdušās tās mīdijas, kuras, ja ticēt glancētiem pavāržur(k)nāļiem, mūsu jūrā neir. Tak joks ir tāds, ka ir, un aplam daudz, tikai sīkas.

Un viets a jāzin, kur nu bez to. Nu, lest’s jau viņs, nu, tās mīdij viets, zin, nu, iekš to jūr, es doma.

Bet citas receptes, kā uzšpeizēt buti, kā brutāli izcept pannā vai nopepināt kuriņā, savukārt esse tā īsti nezin. Un tā nu mans sāk domāt un lāpstot visvisādas virtuālās makulatūras vietas. Neko īsti sakarīgu gan neuzgāju, tā, tik tādus mājienus, kā to lietu varētu noveidot. Apmēram tāpat, kā tās ēdamās mīdijas mūsu jūŗjiņā. Itkā jau viss ir, bet ne gluži tas, ko vajadzētu. Sutināt sabradātos tomātos kautkā nevilka. Un sautēt folijā arī ne pārāk. Man vispār netīk sutinātas zivs, un ne tikai, miesas. Tāpēc arī domu par plekstofolijošanu gandrīz atmetu pavisam. Sākumā. Tomēr kautkas paura krunkās aizķerās un tā nu radās šī pseidorecepte.

Noliekam nelaiķes uz papīra dvieļu līķautiem, vēl reizi kārtīgi apslaukam un atstājam uz kādu brīdi kaķudrošās pozīcijās. Un tāļāk gatavojam specķopsi, ko ietūcīt taīs jūraszvēros, cik nu vieta ļaus. Jo cepeškrāsnī būs karsti, un tauki tecēs, un tomēr negribētos butes sausas ēsti. Ne taī nozīmē, ka pavisam sausā – par apslacīšanu ies runa tāļākā vēstījumā, tak domāts bija svilinātā ķermenīša pēdējo dzīvības sulu iztecējums. Neesam tak nedz kādi tur baņķieri, nedz politiķi, un pēdējās sulas nevienam tā uzreiz un pavisam ārā nesūksim.

Vārdu sakot, jemam un saekselējam saujas tiesas bunti diļļu un sauju pētersīļu zaļbarības. Un drusciņu sāls, un šļuku olīveļļas, un sakapājam vienu veselu čili mazā pirkstiņa paramēteros. Sajaucam, lai drusku sakožas, un pēc tam saķopsējam lupatlēveros kopā ar gramiem 100 (vismaz) sviesta. Vēl vajadzēs pa šķipsnai kāda cietāka siera drancku, katras nelaiķes pēdējam svaidījumam, bet tas pagaidām nav nekur jāizmanto. Lai pastāv pa ķērienam. Kas paliks pāri, taps saķopsēts ar ķiplokiem uz izlietāts uz maizes. Un paralēli iekuram cepeškrāsni jeb krematoriju, lai iesilst.

Gatavojam pannu jeb gultu topošajam ugunskapam. Klājam folijas paladziņu, un iebārstam ar ko nebūt, kam teorētiski jānovērš miesas piecepšanās fainomens. Ar sāli vis lēti neiesacītu jokot, tāpēc lietāju šim nolūkam plānu sausas mannas kārtiņu, bet noteikti var izmantot sezama sēklīnes vai vēl ko izvirtušāku. Piemēram, drupinātus ciedru riekstus.

Kad, sakot klasiķu vārdiem, „vieta klāta iraid”, ņemam nelaiķes, vēl pēdējo reizi apslaukām, ja ir kas slaukāms atronams, iebalzamējam līķīšu vēdera dobumu ar pāris karotēm zaļumķopša un guldam aizgājējas ar tumšo pusi uz leju priekšpēdējās atdusas vietā. Kad panna pilna, sedzam plekstu miesas ar folijas līķautu, to pārmēru nepiespiežot. Tā, vien uzliekam pāri, un viss. Un šaunam tik krāsnē iekšā, pašā speltē – uz pirmo uguns svaidījienu. Te nu viss atkarīgs no līķu gabarītiem. Ja buteles ir riktīgi biezas, 4–5 cm, vajadzēs vismaz 10–15 minūtes, plānākām attiecīgi knapāk, bet pietiekoši, lai trupiki izkarstu caurēm un cauri un zivtu dvēsles pa folijas spraugām aizietu, kur nu tām šādos gadījienos einams.

Kad „laiks tas atiet”, izvelkam cepešpannu, krāsni ārā neslēdzam, un noņemam virsējo metāla līķautu. To nu mums vairs nevajadzēs, jo nu pienācis laiks pēdējam svaidījumam un galīgajam miesas rūdījumam. Iepriecinām izkarsušās un drusku izsutušās plekstes (izklausās drausmīgi – „izsutusi plekste”, vai ne?), apziežot gaišās virspuses ādas ar drusciņu sviesta vai tā pat zaļumķopša, un papildus vēl iesvaidām ar papirkšķa tiesu, teiksim, rīvētā „Džiugas” siera. Droši vien var uzbirināt arī kādas tur riekstu drupatas un/vai uzmest kādu vīrakveidīgu (ne vīrukveidīgu – tas ar sasutušām plekstēm nerīmējas!) žagarīnu – rozmarīnu tur, timiānu utml, ja ir. Aplam smuku krāšļu cienītājām var ieteikt vēl uzbirdināt paprikas pulveri vai safrānu, ja tīk. Ja lustes uz tādām izvirtībām nav, un man nebija, būs gona ar sieru vien. Un šaunam tik apukaļām cepeškrāsnē. Uz dažām, līdz piecām, minūtēm. Tad nogriežam uguni nafig, bet krāsni neveram, un gatavojam vēderu. Arī minūtes piecas, ja var tik ilgi izciest. Var pa to laiku gaidošo, krunkās sarāvušos uzpirksteņa tilpuma kuņģīša kamoliņu iepriecēt un ieeljēt ar, teiksim, šļācienu rudzu eljes jeb vīnogu destilāta, vai tamlīdzīga iemīļota veldzējuma. Manam domāt, pats rihtīgākais būtum kalvadoss.

Kā (jau) ontelīgs sliņķis, apriju zivis tāpat, pat bez maizes. Viena līķa tā kā bija par maz, bet divu – jau drusku tā kā par traku. Tomēr uzvarēju es, atalgojot ēsmu ar klāt piemalkotu vīnu.

Ja jau būt perpendikulāram, tad visur un visā, tāpēc uzdzirināšanai izmantoju sarkano, tiesa, trāpījās tāds kā paplakans un mazmiesīgs, kāreiz pie gardas ēdmaņas, jo nevis nosita garšu, bet to patīkami papildināja. Lai gan arī plāns eirobaltvīns še ģeldētu, kā bruģakmens Bruņinieku mājas logā.

Nu bet tie ikri... ar sviestu un zaļumiem... un spuru maliņas... mmmmmmmmmmmmm...

Pusdienām pilnā formātā esse tomērt iesacītu klāt pasniegt kartupeļu biezputru ar sviesta aci, un kādu karoti rutku, seleriju vai balto redīsu salātu. Ar lauku kreimu. Tikai te gan vairs sarkanvīns neģeldēs – varbūt drīzāk paniņas vai skābputra?

Un – jā, pat kaķi izrādīja neviltotu interesi par rezultātu. Pat parasti pret kulināri sagatavotām zivīm visnotaļ rezervētā Klotilde Ķ. mēģināja man nočiept kādu vēl īsti karstu kumāsu, un tieši iz šķīvja. Un dabūja, protams. Un, protams, zivi, nevis kāvienu. :))