vakars-rīts

Zem zvaigžņu klāta debesjuma

atspīd kluss mans stāvs

ir vakars saules starus tvēris

un lēnām ietop maigi blāvs

kur brīžus tvēra mākoņkalni

purpurā kad ietērpās

un saules zobeni kad cauri

nesaudzīgi iecirtās

es biju tur un skats mans truli

klājās pāri būtībai

tā sajūta, kad itkā guli

bet dzīvo šai te pasaulei

un tad tas saules staru zobens

ieduras man krūtīs

un bezgalīgi mērojama

sāpe neizzudīs

ir patiesība skaistā zeltā

tīra, pirmreizēji maiga

un parādās mazlietiņ peltā

asara uz mana vaiga

tur- kaut tur tik ļoti tālu

tur, kur saule noslēpjas

tur ,man šķiet, ir paradīze

jo viss tik skaisti ietērpjas

nozūd gaisma, saule, diena

atpīd pirmās zvaigznes

vientuļi tad stāvi viena-

dvēsele, kas citus nes.

Zini, kad tu veries jumā

ārkārtīgi neaptveramā

paradīzes skaistuma varā

tu jau patiesi Sevī veries.

Gaisma kad izzūd no mūsu sirdīm

vientulība ņem savu vietu

Skumjas un ilgas tad veldzē tās bēdas

līdz rītam, kas atnāks un atnesīs elpu.

/odenix 4.02.2014./