...

Aiz aizvērtajām biroja žalūzijām šķiet, ka ir vasaras vakars. Ir bijis tveicīgs karstums un tagad līst. Gaiss ārā tik patīkami smaržo.

Tā vien šķiet, ka izejot uz ielas es pamatīgi salītu... bet būtu silts. Un kaut kur mani gaidītu Viņš. Mēs dauzītos pa peļķēm. Tad vēlāk ietu mājās un no saaukstēšanās glābtu siltas zeķes, tēja, tostermaizes, silts skūpsts, apskāviens. Neko jau vairāk. Mēs pieticīgi. Mums ir tā būdiņa, kurā smejas, nevis pils, kurā raud.

Un vēl- ir laiks! Ir laiks tik daudz lietām. Ir laiks nedomāšanai, sapņošanai un bērnišķībai.

Mēs staigājam pa veikalu. Apstājos pie sveču stenda un stundām smaržoju parafīna klucīšus. Tā ir tik laba sajūta- izvēlēties! Es apsveru visus plusus un mīnusus, degšanas ilgumu pret cenu, formu, krāsu un vissvarīgākais- smaržu. Jo atmosfēra ir svarīga. Man nekur nav jāskrien. Tajā brīdī nav "svarīgāko lietu" par ko domāt. Visbūtiskākais ir tas, kā smaržos mūsu guļamistabā - pēc dzērvenēm vai citrusa?

... Vai maz tā var būt, ka zaudējot daļu atbildības par savu dzīvi, ļaujot rūpēties par sevi, Tu aizvien tiec cienīts un mīlēts? Cik stilīgs mūsdienās ir cilvēcīgums - cik cieņas vērts? ...