|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| hannaaste, 23-02-2014 09:00 |
|
33 |
|
vakar neskaidrās vīzijas ieguva daudz noteiktākas formas.sašņurkusi, ar sarkanām acīm no iesnām un šķaudīšanas, pa lietu- varonīgi uz teātri. sarkangalvīte un vilks nacionālajā. jaunā paaudze sacīja- jocīga tā sarkangalvīte. galvenais- izrādi ar savu āfrikas cūku mēri neizjaucu. iemanījos ar klepošanu iekrist tad, kad mūzika skan visskaļāk. tomēr ne jau tas. man atkal zvana mana ziņkārīgā druška, šoreiz iekrīt izrādes laikā. vēlāk, jau starpbrīdī es ( Leopolda , tas kurš kaķis, blēdību sejā) atzvanu. nē, nē! esot jau sapratusi, ka es neesmu laukos. pļin! kā gan! un ja negadīsies nekas ārpus saprāta normas, tad taktiskās mācības mēs novadīsim. kā pokera spēlmaņi.izrāde pati man patika. es apbrīnoju sīču spēju saredzēt arī visādus sīkumus. piemēram, ielu nosaukumu maiņu. es tik tālu neredzu pat ar brillēm. vilka, vecmāmiņas, vēdera iela un vēl laikam viena. to man pateica priekšā, citādi es te nevarētu zīmēties tik zinoša.ugunsgrēka fenomena iespaidā aktieriem jau sen vajadzētu pieņemt šī seriāla vārdus, jo Anže ir tikai un vienīgi Česlavs. es to kultūras šedevru neskatos jau 3 sezonu, tad nezinu ne vārdiņa. tiesa gan māte, pa ziemu viena pati, bija tā sagribējusies runāt, ka bija ar mieru man visu to pārstāstīt, pagājušo nedēļ, kad biju aizbraukusi. nācās sarūgtināt, ka es neko par to negribu zināt. bet tas zvanc, un nu jau otrreiz! vai mēle niez tā, ka jājūk prātā?>>>> |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
