Draudzeņu foto...

Nevilšus atradu kladē senaizmirstu foto, paņēmu to rokās...tajā redzamas 3 draudzenes laikos kad pamatskolas laiks tuvojās nobeigumam un likās lielā dzīve ir teju ar roku aizsniedzama un sajūtama...Visas 3 sapņojām, ka iestāsimies kopā vietējās mazpilsētas tehnikumā...ko darīsim kopmītnēs un kādas sausās zupiņas ēdīsim..Tā nu pienāca rezultātu paziņošanas diena un pie ziņojumu dēļa izlasīju tikai savu vārdu un nenormāli apjuku...no viņām tikai es tiku uzņemta šajā mācību iestādē, nebij jau nekāda Harvardas universitāte, bet es laikam vienīgā sapratu jau toreiz, ka galvenais ir laba izglītība, savādāk nekā nebūs, arī vīra...

Aizgāju uz skolas aktu zāli klausīties informāciju uzņemtajiem un nevarēju beigt domāt-kā jūtas viņas ārpus strīpas palikušās, noteikti ienīst mani, ka esmu tā laimes lutekle...un tā es viņas daudzus gadus neredzēju kopš tās dienas... Mani skolas gadi bij piesātināti un aizraujoši, droši savādāki, ja būtu visas kopā mācījušās, droši vien nebūtu tik daudz cilvēku iepazinusi, jo viņas vienmēr centās tēlot "lielās mammītes" man, kaut pati biju patstāvības kalngals...

Pirmā meitene pabeidaz vidusskolu, nedaudz pastrādāja par pārdevēju un devās kopā ar draugu uz ārzemēm, apprecējās un audzina meitiņu...izskatās laimīga un tik skaista...beidzot viņai ir viss dzīvei nepieciešamais, kas bij trūcis bērnībā, dzīvojot nabadzībā...parasti paskatos Draugiem.lv portālā kā klājas un tas arī viss, droši vien LV nekad vairs neatgriezīsies...

Otrā meitene. Par viņu ir pavisam cits stāsts...gribas jau uzreiz teikt vienā vārdā- NODEVĪBA...Sastapu viņu neilgi pēc tehnikuma beigšanas veikalā. Bij prieks par atkalredzēšanos, atzinās, ka tepat netālu dzīvojot, uzaicināja ciemos, aizgāju, iedzērām mazliet, parunājāmies par dzīvi...jā, bij viņai jauks draugs parādījies un jau meitiņa gultiņā gulēja...tā pagāja gadi, arvien iegriezos ciemos, patusēt, uz kopīgām jubilejām...Bet tad vienā momentā sapratu, ka esam jau dažādi cilvēki kļuvuši, ka man ir pavisam citi uzskati par dzīvi un sapņi...Vienmēr zināju,ka gribu augstskolā mācīties...iesniedzu dokumentus un mācījos, lai cik grūti nebūtu-pa naktīm, kaut darbā pēc tam visu dienu miegs nāca...citi teica, ka esmu malacis, ka cenšos dzīvē, bet ko viņas tuvinieki, ka priekš kam tā augstākā izglītība Tev ha, neko viņa nedod u.tt...Tādēļ jau nepametu, bet gan absolvēju skolu, lai cik nebūtu bijis grūti...

Tā nu viņa galu galā nesen tikai 25 gados vidusskolu pabeidza, ir dzīves draugs gan ne oficiāls un nu jau 2 bērni, srādājusi tikai dažos veikalos, kuros pat tādus grašus kā es nevarēja nopelnīt...vienmēr uzskatījusi, ka par visu jāmaksā vīrietim...dzerstiņi mājās katru nedēļu, bet kad bērnam uz skolu jāpērk, tad bļauj, ka dārgi...lietas viņa nepērk, jo tās taču sabojājas, tā vietā viņa parasti cer, ka kāds atdos savas vecās viņai, kā parasti darīju gadiem es...jā, cilvēks arī uzauga trūkumā, bet ne jau tāpēc par maitu jāpaliek mūža garumā...par visu ko esmu viņas labā darījusi, nesen reiz tā starp citu par dzīvi runājot, viņa izmeta "He...ko gan tu ar savu augstāko izglītību esi sasniegusi..." un tā bij pēdējā reize, kad runājām, domāju, ja jau tāda draudzene, tad man tādu draudzību nevajag...un iedegās ļauns mirdzums manās acīs..gribējās bļaut- "Man vismaz ir tas sasodītais diploms, pat, ja varu viņu tikai WC pie nagliņas pakārt". Visgardāk smiesies tas, kurš smiesies pēdējais, dzīve vēl nav galā...

Un es pati..vienmēr zināju, ka dzīvē galvenais ir laba izglītība un pēc tam darbs, kā arī atrast īsto cilvēku, lai dibinātu ģimeni...Tā nu nesen pieliku punktu savām pēdējām attiecībām, kuras neveda nekur... jau gadiem strādāju pavisam citā sfērā, kas nav saistīta ar iegūtajām specialitātēm...jau gadiem eju uz darbu, lai cik grūti nebūtu un kā nebūtu viss apnicis un noriebies tur, jo zinu,ka galvenais ir strādāt, nevis sēdēt uz kakla vecākiem vai vīrietim- cerēt, ka kāds par visu samaksās...esmu karjeriste per karjeras...neceļu sev goda pjedestālus un nepiešķiru zelta medaļas par pašaizliecīgu darbu, kaut varēju būt pavisam citā vietā...kad zaudēju darbu, nolaidos līdz melno strādnieku šķirai un es vienmēr zināšu, ko tie jūt un kā par tādu ir būt...ja esi biji pašā apakšā un reiz tiec uz augšu, tas daudzko dzīvē edod un maina...vienmēr ceru, ka tas ko daru-darīs mani par labāku cilvēku...vienmēr zinu, ka saviem bērniem, ja tādi būs vienmēr varēšu vairāk par dzīvi un darbu iemācīt, jo esmu tajā visā iekšā bijusi, nevis piedzimusi bagātnieku atvase, kurai viss no gaisa kritis...

Cenšos dzīvē saskatīt vēl visu labo, kaut bieži nolaizās rokas un gribas raudāt, par to, ka man dzīvē nav, aizmirstot to kas tomēr ir...Tikai centību un cerību, ka reiz viss mainīsies...