Draugam RūķimDzīvi vajag nodzīvot tā, ka kauns par to stāstīt, bet ir ļoti patīkami atcerēties! /No intervijas ar Hariju Spanovski/
.................. Un,šo rakstot,atcerējos Vācieša- dzīvi nodzīvot vajaga prast
tā ir gara un vienmēr
par īsu
lai tev izliekas vienmēr
par maz
gŗŗutas uzvaras
Laimīgo Trīsu.... Mans atreferējums,lai dzejnieks man piedod,ja kāda kļūda...
Man tā īsti nav ko teikt un gribas klusēt,vēl iedzert un uzdejot,es zinu,ka draugs,kas nesen aizgāja,par to būtu tikai priecīgs....
Saku paldies Dievam,ka neaizgaju klosterī,kā gribējāss darīt,kad viss bija piegriezies,noriebies un līdz pogai.
Ka paliku starp cilvēkiem uz Dzīvoju,lai kā gāja,sitos,cēlos,atkal sitos:).....Jautāju sev,vai mana Dvēsele to gribēja?Šo Pie -Redzi?Vai naākot uz zemi mēs zinam,ko satiksim,kurš samīļos,kurš iesitīs,vai lomas ir sadalītas jau pirms??Bet,ja nu tas,kurš iesit/ne reāli/un tas,kurš saņem sitienu ir Viens?
Un,vai mīļot es varu kādu citu,kas neesmu Es?
Sajūtas mainās,es augu vai grimstu un attiecīgā savā stāvoklī es satieku tiesi tos cilvekus,kurus pievelku ar savām vibrācijām,ja manī ir iekšējā agresija,es pievelku aarējo.....
Tie,kas aiziet pie Dieviņa,no Zemes neaiziet,viņi atnāk ,ja saucu,skumst un priecājas līdz ar mani,dzīve nebeidzas,tā pārvēršas-varu būt dzemdību namaa,kur tik dadz skaista notiekas,koncertā,kur skan Vivaldi Gadalaiki,izstādē,priecāties par Maijas Tabakas darbiem,par Līgu Purmali,vai pastaigāties gar jūras krastu,kur smaržas un sajūtas,kas nāk caur kailajam kājām,manam nāsīm,rokām-aizet pie Tevis. /JO lanta/
|
