Tauriņa efekts

Vai kāds no Jums ir padomājis, cik liels spēks ir nejaušībai, un cik ļoti mēs paši ietekmējam savu likteni? Es līdz šim nebiju tā pa īstam centies izšķirt, kur beidzas nejaušība, un kur sākas mūsu pašu pieņemto lēmumu cēloņsakarība, kas parasti noved līdz visu darbību sasniegtajam rezultātam. Sev par lielu pārsteigumu nācās atklāt, ka šī trauslā, gandrīz nepamanāmā robeža slēpjas manis paša galvā. Padomājiet paši, kur radās pirmais divritenis? Vai tad kāds ieraudzīja ceļa malā pieslietu divriteni un nodomāja: "Tā. Šo tagad varētu nosaukt par velosipēdu." Protams, ka nē! Tas radās tā izgudrotāja galvā. Varbūt pat sapņos. Domas no sapņiem pēc savas būtības neko daudz neatšķiras, tie abi dzīvo mūsu galvā, taču vienu gan var apgalvot - pārāk spēcīgas domas traucē sapņot. Ja domas varam iedomāties kā spēcīgu algoritmu, kas secīgi apstrādā visu ar mums notikušo un meklē tajā sakarības ar to ko mēs šobrīd darām un ko velētos darīt, tad sapņi ir kā mūsu dvēseles spogulis, un ja vien domas nav pārāk skaļas, tie nekļūdīgi pasaka priekšās, kur mums iet un ko mums darīt. Un tieši sapnis ir īstais ceļš uz mūsu katra zemapziņu, kas patiesībā ir pats spēcīgākais apziņas veids, ko daba mums ir devusi. Jo tieši ar domas spēku mēs varam likt rasties jaunām lietām, satikt savā ceļā jaunus cilvēkus, izmainīt pasauli savā labā, un galu galā - arī paši mainīties, lai paplašinātu savu uztveres horizontu.

Kāpēc es to visu šeit rakstu? Tāpēc ka pēdējā laikā domu "troksnis" manā galvā bija attīstījies tiktāl, ka tajā nebija vietas sapņiem un iztēlei. Jā - Tu sapratu pareizi - es netiku sapņojis ļoti ilgu laiku, vairāk nekā 8 gadus. Un tas nozīmē tikai to, ka mana zemapziņa visus šos 8 gadus bija nesekmīgi cīnījusies ar domām, tā vietā lai savam saimniekam parādītu īsto ceļu, kas ejams. Un viss tālākais, kas ar mani šajā laikā ir noticis ir tikai apkārtējo apstākļu izraisīta notikumu summa, kurā nav ne grama no manas iztēles.

Turpmāk es mācīšos sapņot. Sapņot daudz un saturīgi, tā lai pašam par to ir prieks. Lai domu smagums norimst, un tā vietā rodas jauna, daudz labāka iekšējā pasaule, jo mēs esam tieši tik lieli, cik lieli ir mūsu sapņi.