Uz kurieni mēs ejam?Fosilā līderība vs. mūsdienīga pilsoniskā sabiedrība 6 komentāri Pēdējā gada laikā mani personīgi satrauc tas, ka atkal un atkal publiskajā telpā Latvijas sabiedrībai tiek doti norādījumi par to, kāda tā ir, kādai tai būs būt, kādām vērtībām sekot un kā domāt, kā rīkoties utt. Vēstījumi vairumā gadījumu nāk no tā sauktiem "inteliģences pārstāvjiem", bet to saturs ne vienmēr veicina sabiedrības vai demokrātijas attīstību. Nosaukšu atsevišķus piemērus, kas spilgti palikuši atmiņā. Režisors Alvis Hermanis paudis nostāju pret lumpeņiem un viedokli, ka vēlēšanās drīkstētu piedalīties tikai tie, kuriem ir augstākā izglītība, un tie, kas maksā nodokļus. Literāti Liāna Langa, Jānis Vādons un Rudīte Kalpiņa, publicējot rakstu par "Liberālnacionālismu", uzsvēra: "Kad visvairāk jūtamies kā latvieši? Tad, kad reizi piecos gados Latvijā norisinās Dziesmu un deju svētki un latviešu nācija dzīvo pašcieņas pilnā pacilātības gaisotnē", taču eksistē arī "ekonomiski aktīvā sabiedrības daļa, kas pamatizglītību guvusi nestabilajos pagājušā gadsimta 90. gados, kad izglītības sistēma postpadomju Latvijā piedzīvoja būtiskus satricinājumus un piederības izjūtas ieaudzināšana savai tautai diemžēl nekļuva par vienu no izglītības stūrakmeņiem", ar to skaidri norādot, ka minētā sabiedrības daļa ir kaut kā nelojālāka Latvijai. Jurists Egils Levits intervijā žurnālam "Klubs" 2013. gada oktobrī izteica vairākus līdzīga rakstura apgalvojumus, piemēram: "Liela daļa sabiedrības neprot apieties ar savu valsti", "ar tādu Pasaules uztveri, kāda ir lielā daļā sabiedrības, attīstītu valsti nevar uzcelt" un "citu valstu pārstāvji izmanto savus resursus, lai atjaunotu valsti, bet latvieši nez kāpēc nē", piebilstot: "mēs uzvedamies kā okupēta kolonija". |
