Mērvienība dzīvei.

Iznomājam savu mūžu Pasaulei

Ar kājām,rokām ņemdamies,

Reizēm ar galvu.

Pa priekšu ķezām kuldamies,

Strausus glaužot pa spalvu.

Tie garos kaklus slējušie

Lai paskatās uz mums.

Tiem labāk varbūt saredzēt,

Cik zils ir debesjums?

Tik bail no zirga spēriena,

No pakaļas tam stāvot.

Rasts zemu,zemu klanīties,

Līdz zārkā velties balot...

Kur dvēsele,

Kas tāda tā...?

Kāds pārlaicīgais teicis reiz-

viss miljons reižu svārstītais

dēļ tās,kas iznomā

mums īslaicīgās miesas...