|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| hannaaste, 27-12-2013 19:19 |
|
23 |
|
kaut kā tā. svētki- drīzāk tās bija mežonīgas alkas pēc atpūtas. kā zirgam- kad galvu pagriež uz māju pusi, tad šis zin- darba diena beigusies. tā mums/ man svētku tuvums, ar tiem saistītie pienākumi kraujas viens uz otra kā ledusgabali un spiež, un spiež. kāds teiks- nu ko tu ņemies, var taču nesvinēt. nē, nevar nesvinēt, tas pieder pie darba specifikas un starp rindām ierakstīts darba līgumā. un kad viss ir laimīgi/ pārsvarā vienmēr, beidzies, tad tu esi kā lupata, bez spēka, bez emocijām, guli gultā un vienkārši aiz laimes, ka šodien nekur nav jāskrien,un baudi mieru, klusumu. ne radio, ne tv. tikai klusums. staigā kā mēnessērdzīgs pa māju, grābsties gar ledusskapi, tur kaut ko arī atrodi, tad ielien atpakaļ gultā ar kādu žurnāli rokās, līdz saproti, ka ir nepieklājīgi daudz pulkstenis un jālien taču no siltā patvēruma laukā reālajā pasaulē. tad pamazām tiek ieslēgts tv un tur rāda kaut kādas bildes, bet viss iet gar ausīm. prāta tur vēl nav. emocijas- nu par tām skaidrs- ir labi noliktas. es jau sen kvalificējos zem tā saraksta, kam šie svētki uzdzen tikai nepatiku. kā jāņi, tā ziemassvētki. ir kaidrs, ka tikai jau pati varu ko mainīt. jautājums- ko? druška ārzemēs, kopā ar jauniem kolēģiem? vēl tā kā nē. un tā konfliktēju ar saviem skeletiem. bet labi, ka zinu, kas tie, no kurienes, kāpēc? informēts- tātad apbruņots. atliek tikai cerēt, ka pec tāda tukšuma nāks kas jauks. bbbbbbbbbbbbbbbbbbbbbbbbbbbbbbb, auša! |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
