Manas mīļās iespējas

Katru dienu, katru nakti, katru mīļu brīdi viņas man iet garām. Iet garām, slaidi cilādamas garās kājas. Īsos bruncīšos tērptām pēcpusēm. Vai arī satērpušās balles kleitās, vai vienkārši darba kombinezonos, vai lietišķā zīda kostīmiņā. Dažādām krāsām matos, sejās, apģērbos. Dažādos noskaņojumos. Citas domīgas, citas prātīgas, vēl citas bērnišķīgi aušīgas, citas kārdinošas. Visas viņas nu gluži kā manas nepieradinātās iztēles lidojumi tuvojas un tuvojas no maza punktiņa tālumā pāraugot par ko saskatāmu un taustāmu vienas rokas stiepiena attālumā un tad nu jau pagājušas garām līgani šūpojoties gurnos, papēžos, ceļgalos, vai kāda nu kurai ir tā gaita, līganums un aura, matiem plīvojot no manis attālinās. Attālinās līdz izzūd, vēl brīdi atstājot patīkamāku vai mazāk patīkamu nojausmu par to, ka šeit bija viņa. Ne visas viņas ir pamanāmas. Viena vulgāri „čakiskā” manierē vai uzgrūzdamās man virsū gluži kā teikdama „ņem, ņem mani”, cita savukārt pavisam nemanāmi, kā maza pelēka pelīte garām paskrien, te bija un te vairāk nav. Vairs nav. Visas viņas manas mīļās iespējas.

Ir laiks. Ir pēdējais laiks, kurš man soļo no muguras, kad es mēģinu to apsteigt vai iet pa priekšu un saviem virpuļiem rauj mani līdz gribu es to vai negribu. Laiks, nu gluži tāpat kā viņas visas, iet noteiktā virzienā. Iet nepielūdzami un neapstādināmi. Tikai virziens nav viens un tas pats. Tikai laiks neiet kalnā. Laikam viņš ir pietiekami jau saguris un izskrējies, jo viņš taču ir laiks un kā laiks viņš iet bez apstājas visu laiku. Un savām ērtībām katrā kalnā, kas viņam gadās veļā ir izveidojis tuneli. Ejot līdzi laikam mēs katrs tuvojamies vienam vai otram tunelim. Ja vien mēs varētu apstāties. Bet laiks mūs velk līdz savos ratiņos, ragaviņās vai vilcieniņos un ved uz tuneli. Bet es to tuneli vēl negribu. Ne tagad.

Manā varā ir savienot viņas, kuras man skrien garām un laiku, kuram es negribīgi velkos līdz. Dažreiz tā gribētos atgriezties pie kādas no viņām. Izmantotajām vai tieši otrādi – neizmantotajām iespējām. Manām mazajām, mīļajām iespējām. Vai tieši otrādi –lielajām.

Neviens man neteica, ka būs viegli, bet neteica arī to, ka būs grūti. Sirds ir viena. Arī sirdsbalss ir viena. Ne vienmēr viņa pasaka pareizo izvēli – kuru iespēju laist garām, kurai paskriet līdzi un kuru saķert aiz rokas, kājas, matiem… Bet tāda jau ir tā dzīve starp izmantotajām un neizmantotajām iespējām. Žēl tikai, ka virziens ir viens – tunelī.