viens otram cauri

Jūra un smilts.

Tik nesalīdzināmi esības stāvokļi.

Plaša un ndāma vējos

Jūra ļaujas savai dabai

Tā ir dzīvības devēja un ņēmēja.

Vētras negaisos tā bagātina sevi, atlaiž un rimstas.

Rīta mierā tā spoguļo debesjumu

Vakara sārtos tā pavada mīlētāju skatus..

Un tur- zem visu kājām mīdīta- smilts..

Sīksīka, nesaskaitāma.

Niecīga, nekustīga, vējā plūstoša.

Kas vieno jūru un smilti?

Neredzams un netverams, bezgala spēcīgs dvēseļu vienotājs- Vējš.

Izmētā, sapurina, izrauj no miera, lai vēlāk varētu baudīt to.

Novērtē savu vietu pasaulē.

Mēs cīnamies vējā, topam tīri.

Tad saules sakarsētās smiltis apskalo jūras viļņi

Klusi, rāmi- nākot arvien tuvāk, cenšoties satvert katru graudiņu

Neatlaidīgi tiecoties pretī svelmei , kas nāk no smiltīm, lai tās atvēsinātu

Jūra satver kvēlošo, alkstošo..

Veldze. Mierinājums .

Smilts ir sevī uzņēmusi vareno, plašo un skaisto, un tapusi par daļu tās.

Jūra ir sapratusi niecību.

Graudiņš pret plašumu, viens otrā, viens otram.

Nesalīdzināmi, nesavienojami, bet savādāk nemaz nevar notikt.

Kur redzēta jūra bez krastiem?

Kur smilts bez ūdens?

Pat tuksnešu kalni lūdz Vējam, lai tas-

Nes prom , nes tālāk no vientulības..

Smilts pie smilts veido zemi un kalnus

Lāse pie lāses, tiktiešām maza lāse pie lāses

Ir bezgalība, radīšana un ceļš.

Kas būtu sausa zeme?

Viens otrā dziļi aiz saprotamā

Neatņemamā un nedalāmā.

Jūra un smilts.