|
Nestāsti man, cik brīnišķīgi viss būs..... kādu dienu. Parādi man, ka spēj riskēt vēsā mierā, uztverot lietas tādas kādas tās ir tieši tagad, šajā brīdī un atkal vēl, un vēl, un vēl. Esmu pietiekami dzirdējis varoņu stāstus par drošsirdīgu uzdrīkstēšanos. Pastāsti man kā tu sabrūc, kad ietriecies sienā, vietā, kur nepietiek ar gribasspēku lai ietu tālāk. Kas tevi tur, tās sienas otrā pusē, pie savas cilvēcības trauslā skaistuma? Aizved mani uz vietām pasaulē, kuras māca tev dejot, kur vari riskēt, ļaujot pasaulei salauzt savu sirdi. Un es aizvedīšu tevi uz vietu, kur visa pasaule ir zem manām kājām un zvaigznes virs galvas liek manai sirdij tapt veselai, atkal un atkal. Sēdi man blakus dalītajos vientulības brīžos, zinot abu pilnīgo vientulību un mūsu nenoliedzamo piederību tai. Dejo ar mani klusumā un ikdienas mazo vārdu skaņās, dienas beigās pat pretojoties man. Un tad kad visas, ar visdziļākajiem nodomiem deklarētās, skaņas vējā nomirs, dejo ar mani, šajā bezgalīgajā pauzē, līdz nākamajai lielajai ieelpai, elpai kas ieelpos mūs sākumā. Nejūtot tukšumu, ne no ārpuses, ne iekšpuses. Nesaki, Jā! Tikai paņem manu roku un dejo ar mani.......
The Dance, by Oriah |
