Vnk padomaajam...

Dažreiz paliek tik maz-

Pliks un nevarīgs -cerēt,

Tā kā putnēns bez spalvām,

Kuram vecāku nav.

Un tik daudz kas var būt:

Barga krusa var atnākt

Un var atlidot vārna,

Ja tik ātrāks nav bads.

Grūti ir acis vērt,

Kad uz plakstiem tup pūces,

Taču acis ir jāver,

Jo ir atlicis viens-

Vajag brīnumam nākt.

Bet,ja tomēr viņš nenāk,Vajag brīnumu izburt-

Tā kā bērni to māk-

Peļķē okeāns dzimst,

Runā lupatu lelle

To, ko aizmirsa mamma

Un ko neprata paps.

Var jau būt,tas ir- melst

Var jau būt ,tas ir-melot,

Var jau būt,tas ir-apkrāpt,

Bet tas vienīgais ir

Tad, kad vajaga tikt

Pāri drausmīgam"dažreiz",

Tad, kad atlicis cerēt

Un nekā nav, uz ko.

(O.Vācietis)