Par kopdzīvi...

Pirmajā attiecību gadā cilvēki atstrādā visu savu labestības karmu, tas saucas "medusmēnesis". Veselu gadu. Mierīga dzīve, laime, viss ir ļoti labi.

Tālākie 3-4 gadi paiet centienos vienam otru izmainīt. Ir jau redzams, ka medusmēnesis ir beidzies, un kaut kas jau sev tuvajā cilvēkā neapmierina. Sākas savstarpējās pretenzijas. Tās pastāvīgi padziļinās un pēc apmēram 6-7 gadu kopdzīves iestājas krīze, kuras laikā viņi saprot, ka nedz vīru, nedz sievu neizmainīs. Šāda apziņa atnāk pēc apmēram 6-7 gadiem.

Tad cilvēki sāk pētīt, kā pareizi rīkoties un atrod izeju no šīs situācijas un tālāk dzīvo kā nu var viens ar otru, pamazām uzlabojot attiecības. Vai arī viņi salauž ģimeni. Vai nu viens, vai nu otrs.

Biežāk jau salauž ģimeni, tāpēc zināšanas, kā pareizi rīkoties gandrīz nevienam nav. Cilvēki ir pazaudējuši šīs zināšanas. Pamatā visa lietu izpratne tiek balstīta uzvedības līmenī - kā koķetēt, kā smaidīt, kā panākt savu ģimenē...

Tas nozīmē, ka nav izpratnes par to, ka panākot savu, tu patiesībā zāģē zaru, uz kura pats sēdi un pēc tam nāksies krist ar blīkšķi no šī zara. Jāpanāk ir tas, lai varētu palīdzēt saviem tuvajiem risināt problēmas, nevis panāktu savu. Tieši pretēji - ir jācenšas atteikties no savām vēlmēm un jādara viss, lai otrs cilvēks būtu laimīgs. Savs spēks ir jāiegulda otrā cilvēkā, nevis viņš jāatgrūž.