Tu esi vairāk vērts, kā Tu domā!

Kādas cilts vadonim bija divas meitas. Vecākā ļoti skaista un iznesīga, jaunākā pavisam necila. Teiksim, kā ir, - nesmuka. Turklāt bikla. Reiz pie viņa ieradās precinieks kopā ar savu draugu, lai lūgtu tēvam meitas roku. Iepazinies un novērtējis abas māsas, viņš draugam teica, ka laikam gan esot atradis savas dzīves laimi.

„Ļoti laba izvēle!” uzslavēja draugs. „Skaistule, gudriniece, asprāte. Precies!”

„Nē, nē, draugs, tu kļūdies. Es precēšu to otru.”

Draugs bija šokēts, mēģināja atrunāt, taču bezcerīgi.

Tajos laikos par līgavu bija pieņēmts maksāt govīs. Par pāris govīm varēja dabūt teju jebkuru meiteni, par piecam – gana labu, bet par desmit tikt pie cilts sapņu līgavas. Precinieks atveda desmit govis un lūdza roku. Tēvam precinieks patika, un viņš bija gatavs skaistuli atdot viņam par sievu, taču puisis iebilda, ka gribot jaunāko.

Pagalam apmulsis, tēvs atzinās: lai cik viņam mīļa arī jaunākā meita, viņš tomēr ir goda vīrs un par viņu desmit govis nevarot ņemt. Pilnīgi pietiks ar trim.

„Nē, es uzstāju, ka došu desmit govis,” stingri teica precinieks, un tēvam bija jāpiekrīt.

Viņi apprecējās. Pēc vairākiem gadiem puisi nolēma apciemot draugs. Tuvojoties mājai, viņš satika skaistu sievieti, kas viņam uzsmaidīja un sveicināja. Pajautājis, vai te joprojām dzīvo viņa draugs, viņš devās iekšā.

„Kā iet?” viņš jautāja senajam draugam.

„Labi!” tas atbildēja.

„Un kas ir šī skaistā sieviete, ko es satiku pagalmā?”

„Meitene, ko es apprecēju.”

„Kā gan viņa tik ļoti mainījās?”

„Pajautā pats!”

Un sieviete atbildēja:

„Es vienkārši sapratu, ka esmu desmit govju vērta. Tas arī viss.”