Patiesiem lirikas cienītājiem, diletanti, lūdzu paejiet malā!

Es nesadegu strauji,

Es gruzdu vientuļi un patstāvīgi,

Kreščendo nāk tik tad,

Kad iepūš vējš,

norauj lapas kokiem,

tev liek justies dzīvam,

pacel, izplet rokas,

Kut paduses un šķiet,

Ka vari lidot.

Es gurzdu lēni,

Iedegos tik tad, kad nāc,

Tik neparasti strauji,

nepiespiesti spēji,

Ka samulstu ,un aizdegos kā sārts.

locitajs