Augusts

Kāds augusta dialogs

Viņš:

Augusts! Vai, dzirdi? Nē? Kā lai tevi pamodina no dīvainā Sapņa, kurā pazudusi? Ne miņas, ne ziņas un skaņas arī nav! Zinu, palūgšu palīgā citas stihijas, piemēram, ūdeni...Saule un ūdens, kāds jauks salikums! Nevar būt, ka tavas acis būs vēl aizvērtas...Spilgta Varavīksne tevi modinās iet tālāk pa tās tiltu...,varbūt uz citu Sapni?

Ūūuu..., dzirdi- augusts! Tu tik ļoti gaidīji savu mīļoto...

Viņa:

...Augustu...

....kas mani modina no skaistā Sapņa? Kurš uzdrošinās nākt un klauvēt pie maniem vārtiem!? Vai Saules atslēgas nav gana drošas, vārti pagalam nokaitēti?

Ai, un mani mati, tā sapinkojušies kā Saules svārku stērbeles....

Kas mani modināja, vai tiešām mīļais Augustiņš atnācis ciemā apraudzīt ? Laikam būs pārlieku noraizējies, ka tikai neguļu tā kā Princese augstajā stikla kalnā...?

Man te, uz zaļās salas, ir dzīve bez raizēm- tik paveros zilajās un zaļajās tālēs, baltajos ceļa līkumos...Pagaidām nevienu neredzu, laikam to saucienu Sapnī sadzirdēju...

Lai notiek, saukšu pretim: "Ūūuuu, August, atsaucies!"

Viņš:

Ššssssss...! Nekliedz tik traki! Es jau sen sēžu te, pie tavām kājām. Gaidu , ka kaut pirkstiņu pakustināsi- nē un nē... Vareni labi laikam tā- sapņot vaļējām acīm- Augustiņ, Augustiņ...

Viņa:

Patiesi, tas esi tu,- vai es nepārklausījos? Būtu mani modinājis kā pieklājas, bet nē- tikai gaida, gaida...Ko tu gaidi?

Viņš:

Gaidu Tevi, jau veselu mūžību...Sniedz man savu roku, panāc tuvāk, vēlos saskatīt Tavu atbildi..., jā, jā, saskatīt- nepārklausījies!

Viņa:

Labi, lai notiek! Un ko Tu redzi?

Viņš:

Auša tāda, beidz! Es runāju ļoti nopietni..., no tā atkarīga visa mana dzīve...

Saki man atklāti, vai es esmu tas un tikai tas, kuru Tu gaidīji? Ja nu Tu jauc ar kādu citu,- Augustu jau daudz!

Viņa:

Bet es cita vārda, kā tikai Augusts, nezinu. Tici, es nejokoju! Esmu noilgojusies, tiešām. Vesels gads pagājis...cik gulēju, nezinu...šķita, ka neguļu, bet varbūt tomēr...

Es jutu, ka Tev jāatnāk...tas labi, ka šeit esi. Tikai kādēļ uzreiz sevi neatklāji? Varbūt gribēji izvilināt manas domas pirms laika, lai pats zinātu, ko un kā runāt? Atzīsties!

Viņš:

Ak tu, jokainā...nē...par Tevi esmu pārliecināts, tādēļ arī atnācu....Man Tevis trūka ļoti, sniedz roku!

Viņa:

Roku? Kādam nolūkam?

Viņš:

Lai nekad neatlaistu..., lai nekad nepazaudētu Tavas strāvas...,lai Tu sajustu, ka esmu dzīvs, ka esmu ar Tevi!

Viņa:

Lūk ko stāsti...Teiksmains esi, Augustiņ...Par to es Tevi mīlu...