Dzimšanas diena

Sestdien biju aizbraucis uz Rīgu apciemot kādu sen neredzētu un pie tam labu draugu. Sagadīšanās dēļ pie viņa bija ieradusies tante no laukiem ar pilnām somām visādu lauku labumu, jo, lūk, viņa bija nolēmusi nosvinēt pirms gada mirušā vīra dzimšanas dienu. Un kur? -–tieši kapos! Vakarā uztaisījām riktīgas dzīres. Mēs, vīri, dzērām krievu šņabi, bet dāmas cienājām ar Allažu ķimeli. No rīta ar dullām galvām taisījāmies uz kapiem, bet tā kā visiem mašīnā nepietika vietas , tad nolēmām braukt īsti demokrātiski – ar tramvaju. Pa ceļam uz to tramvaju tante sāka žēloties, ka viņai ir tā uzpūsts vēders, ka pat nevar vairs paiet. Draugs ieskrēja tuvējā aptiekā un nopirka tagad tik krāšņi reklamēto „espumezanu”. Tantei uzreiz iedeva trīs tabletes un uzdzert – to pašu kokakolu. Kad kādu gabaliņu bijām nobraukuši, pēkšņi atskanēja „prrrrrrr!” un „piedodiet!” Tramvajā valdīja klusums. Pēc brīža atkal – prrrrr un piedodiet! Un pēc tam ik pēc minūtes prrrrr- piedodiet, prrrrr-piedodiet! Pie viena tramvajā izplatījās neganta smaka, un no jauna iekāpušie pasažieri par to šķendējās, bet jau vecie pasažieri tikai skaļi smējās. Kad pie 1. Meža kapiem kāpām laukā, mans draugs arī skaļi nopirdās un uzsauca piedodiet! Viss tramvajs mūs pavadīja ar aplausiem. Nu sakiet vēl, ka latviešu vidū nav saticības!