|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| hannaaste, 04-07-2013 11:26 |
|
17 |
piezīmes uz dziesmu klades lapām turpināsar ko lai sāk? nezinu...... bet pamanīties divreiz nokrist uz ielas skaidrā .......... njā, to vajag mācēt. man iznāca. pēdējais pie nila kājām ( pie domes) ar izsaucienu: nu kas šodien notiek? apsmējos par savu tizlumu. tuvāk pie zemes, meit. nav tur ko pa tiem mākslas augstumiem. tas tad nu tā. nākamais ir "akvārijs". ir tāda psihologu asociācija par zivtiņām, kas , ielaistas lielā akvārijā, peld sava iepriekšējā robežās. braucu ar trambulīti no konča. iekāpj divi latgolas dēli( sejas neredzu, bet runā ar akcentu). divi trīs teikumi, tad nākamais: a kāpēc te tik daudz to, kam tās sarkanās bantes ap kaklu? sarunu biedrs neko neatbild, tālāk sarunas aizmetas uz autiņa apspriešanu. trambulītis tukšojas, latgolas dēli i pat apsēž. sejas ļoti izteiksmīgas. jauni tie dēlieši. es, protams, žokā. tad gan teicu sev: a, tu, dura, neko nejēdz no mašiņiem! viņiem cits interešu loks. nākamā epizode pie melngalvju nama. pēc jaunā viļņa standartiem noformējies pārītis nāk no upes puses. sieviete saka: te laikam kaut kāds leļļu teātris, un rāda uz košo manu. ( saruna krieviski, ceļvedis rokā-tūristi). apkārt uz soliņiem nometušies vācieši, skandināvi mierīgi gaida sev vien zināmu gaitu turpinājumu. paceļu acis uz tagadējo prezidenta mītni un sāku pētīt. taisnība tai dīvai- namu var noturēt arī par greznu leļļu teātri. sekoja tradicionālā bilde ar "leļļu "teātri fonā. svešas acis redz citādi. bet vai tāpēc sliktāk? kuļturs progmars 12 stundu garumā man vakar sanāca pamatīgs. tirdziņš, mazākumtautību priekšā nesumi, pūtēju skate, beidzot arēnas koncerts. no vērmanes dārza es izmuku ātri. nu nevarrrrruuuu es, citiem vārdiem nespēju būt multikulturāla. ikdienā, kad visi staigājam ikdienas ģērbos, es vēl samierinos. īstenībā arī domāju, kur tad un kad tad jamie varētu izrādīties? man nav ne jausmas. godīgi noskatījos trīs koļektivus. radās jautājums: krievu skolās kāds ir interešu izglītības piedāvājums. kaut kā nav nācies ne ar vienu par to runāt. pie abām ģildēm tautas ka biezs- orķestranti uz skati, mazās pagalmā iet gana jestri- tur arī ciemiņi uzstājas. iemūku ģildē. paši spicākie man tomēr netiks, jo sakrīt laiki ar arēnu, bet kaut kas jau ir. mūzikas smalkumus tveru tikai intuīcijas līmenī, bet domas atkal klīst.skaistas sejas- mūzika tās veidojusi, traki vadītāji. kā citādi nosauksi, ja šobrīd stress tāds kā hokeja trenerim finālmačā, alga smieklīga par darbu.tomēr kā skan! un skumjas. mūzikas skolas valsts mušī nost, taisa visādas optimizācijas, bet te nu ir redzams, kādu labumu dod šī padomijas laika radītā lietiņa. skatos, ka rores arī gana spožas, tātad nauda mūzikas instrumentam arī tiek meklēta. par spīti, ar misijas apziņu. arēna. vēl grūti atjēgties no tās jaudas, kas tur bija. arēna pilna uz 90%. daudz arī to, "kam tās sarkanās bantes"- dalībnieki. koncerts bija tik spēcīgs, ka es naktī vēl pa miegam biju vēl tā varā. 4 simfoniskie orķestri , šķiet, nav kopā muzicējuši. ( es principā neslimoju ar gigantomāniju), bet tas baigi uzrunā. skaidrs, ka arī šis koncerts ir pierādījums kultūras manifestam. un vēl mierīgu sirdi var teikt, ka 2014.gada kultūras galvaspilsēta jau šobrīd ir. kā teikt, pirms laika. njā, man atkal jāpiemin Zirņu Jānis. kaut kur vienā smadzeņu krokā ir fakts, ka Zirnis pats ir trompetists un ar orķestru diriģēšanu principā maz saistīts. tomēr vakar bija viņa diena- lielais orķestris, 1000 vietīgais koris. vēl man liekas, ka Zālīšu Māra ir vismaz zīlniece un pareģe. kāpēc? 25 gadi ir pagājuši kopš "Lāčplēsis"ieraudzīja dienasgaismu. bet teksts- LATVJU ZEME VAĻĀ STĀV, VĒJI STAIGĀ IEKŠĀ, ĀRĀ šodien jau skan atkal citādi, ar citu kontekstu. un ne jau labā nozīmē. un bērniņš atkal ir krustcelēs, tikai nu citās. un vēji citi. imants kalniņš tomēr ir pats pats pats..... nu vismaz man. kā skanēja viņa "rīta cēliens"! spalvas uz rokām cēlās! jā, vēl bija viens darbs,kurā es iepeldēju tā, ka i nemanīju zāli sev apkārt. un tas bija Arturs Maskats- tur bija absolūti viss. man. ( tāds jau arī ir uzdevums, atrast sev tuvo, svarīgo).visu cieņu Vāgneram un Verdi, bet bez viņiem varēja iztikt. ( jā, Vāgners un Rīga, jubileja). īstenībā vēl viens graujošs gabals varēja būt imanta kalniņa "varoni gaidot". jau lielajā estrādē viņš gāž no kājām ar mūziku, ritmu un viņu patīk dziedāt, kaut gan gabals nav no vieglajiem. esmu pilna kā mārks ar iespaidiem. tagad tupēšu iekš tv, pārējais netieši, starp zapti un upi. līdz nākamajiem dziesmu svētkiem.ā, 18. janvārī stāvēšu ķēdītē un došu grāmatas Gaismas pilij. |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
