Iz dobuma sarunām

Nakts. Patīkams vakara vēsums ieplūda pa atvērto logu .

Klausies , sieviņ, no kā dies taisa piepūšamās sievietes.

Droši ka no kaut kāda lateksa, atteica Putnene. A priekš kam tev.

Apnicis man tas spilvens. Bet, ja no plastmasas, tad ilgstoši apskaujot, būs baigā svīšana. Gandrīz jāaizčāpo uz pareizo veikalu un jāpainteresējas no kāda materiāla taisa. Loģiski spriežot, elpojošs un piepūšams ir nesavienojami , ja nu vienīgi kādas kosmiskās tehnoloģijas.

Tad iesim abi. Ierosināja Putnene. Pie viena noskaidrosim vai nav dabonāmi piepūšami veči.

Diez vai, sievietēm parasti tiek piedāvāti mazo draudziņu imitatori. Un domāju, ka tai veikalā nebūs man piemērota modeļa.

Kā tā. Noraustījies, ka iešu līdz un atradīšu ko labāku...

Nē , saulīt. Redzi, optimālā gadījumā man vajag , lai tai piepūstajai mantai nebūtu galvas un kāju.

Kas tik te neatklājas, pēc 33 gadu kopdzīves. Putnene ieinteresēti paskatījās Putnā.

Viss ir prozaiski, saulīt. Galva apskaujot traucē elpot, bet kājas vienkārši aizņem vietu gultā.

Labi ,beidz muldēt, guļam . Noteica Putnene un pagriezās uz otrajiem sāniem. Prozaiķis gatavais.

Putns māksloti nopūtās: tjipa atkal nekā, kaut arī patiesībā pašam, miegs nāca tik pat ļoti. Viņš apskāva savu mīļoto spilvenu un jau pēc mirkļa krāca.

PS. Putns bija atklājis, ka guļot apskāvienā ar spilvenu, viņam pa nakti netirpa rokas. Un, ja gadienā gribējās pagriezties uz otriem sāniem, spilvens neprotestēja , ja tika pārvietots.