Milu tevi...

Kāpēc?
Kāpēc Tu man neļauj pareizi domāt?
Kas Tu esi?
Mans sapnis vai ceriba ?

Tu izraisi manā galvā zemestrīci un tauriņu dejas vienlaikus.
Tu liec man raudāt...

Tu liec man smieties...

Tu liec man skriet...
Manu pasauli ir pārņēmusi vetra.
Jā...
Sinoptiķiem tomēr mēdz būt taisnība.

Pietiek!
Es tā vairs nevēlos turpināt!
Man Tev kaut kas jāsaka...
Tu neesi man klāt,
Bet jūtu savu roku Tavā,
Tavu pieskārienu lupam,
Tavus čukstus ausī.

Apskauj mani un nelaid vaļā!
Vai nevaru es palikt sapnī šajā?
Zini?
Man šķiet, ka mīlu Tevi.

Tu dzirdi mani?
Es akli raugos Tevī,
Klāstu savas jūtas ar mēmām lūpām.
Tu uzklausi mani,
Bet neesmu pārliecināta, vai dzirdi.

Es tikai vēlreiz atkārtoju...
Mīlu Tevi...