Par zvaigznēm

Ko tu soli viņai zvaigznes, tu nejēga,

Vai neredzi, ka tās savu gaismu –

Gribi tu vai negribi – pašas

Savu mirdzumu viņas acīm atmet?

Ak jā, bet Tu gribi Tuvāk -

Tuvāk viņas acīm tās zvaigznes un protams-

Protams Tavu sviedru un pūliņu laurus,

Viņas acīs apbrīnu un lūpās smaidu,

Baudu, varbūt kādu sajūsmas vaidu!?

Bet attopies, taču, saproti-

Zvaigznēm ir attāli stāvošu staiguļu daba –

Tās iztālēm izskatās daiļas un kāras,

Pienākot tuvāk tās varbūt paliek pat karstas,

Bet attopies īstajā brīdī attopies-

Tās savās rokās ņemot, Tu sadegsi pats –

Un tik vien paliks no Tevis kā tas pats spīdums no zvaigznes

Ko,paverot acis augšup, viņa redz jau tagad.

Ko Tu soli viņai nonest zvaigznes, Tu nejēga,

Varbūt paņem uz rokām – uz savām rokām

Un viņa JAU būs rokas stiepienu Tuvāk zvaigznēm-

Un rokas skāvienu tuvāk Tev. :)