U menja dokumenti vsjo v porjadke

Kā jau lielākajai daļai pilsoņu, kas pret pasi izturas ārkārtīgi nopietni un glabā to noslēptu zem trejdeviņām atslēgām, arī man gadījās pārsteigums ar tās derīguma termiņu. Laiks skrien vēja spārniem. Šķiet, vēl pavisam nesen to saņēmu, kā šeku-reku, jau nederīga. Tā kā darba darīšanās ir svarīgi, lai PADs būtu aktuāls, devos uz Čiekurkalnu pasūtīt jaunu.

Plašajā auto stāvvietā noparkoties bija gluži vai neiespējami. Man patīk lielas automašīnas, bet šī bija reize, kad ar skaudību uzlūkoju SMARTu, kas bez raizēm ievietojās vilciena biļetes lieluma placītī. Brīvā vieta uzradās pavisam nejauši, kad metu jau n-to loku apkārt nekārtīgi novietotajiem auto. Pirms tam prātā iezagās doma par blondīnēm...

Zināju, ka rinda būs. Biju krietni sagatavojusies. Telefonam baterija uzlādēta līdz ūkai, grāmata somā. Ļaunākajā gadījumā biju gatava izgulēt saldu miegu turpat uzgaidāmajā telpā. Iekārtojos puslīdz ekskluzīvā vietā, netālu no rindu organizējošiem monitoriem un sāku vērot līdzgaitniekus.

Jauna ģimene atnākusi pieteikt pasi atvasei. Rozā mākonītis saldi dus māmiņas rokās un nav piedabonams atvērt acis. Tēvs labākajās amerikāņu vaidziņplucinātāju tradīcijās knaiba dusošo princesi, māte palēnām sāk purināt meitēnu, bet tas viss ir nesekmīgi. Rinda izstāvēta, bērns guļ. Nākošais!

Sieviete, vecums nenosakāms, bet drīzāk jau, ka jauna. Viņai pasi vajadzēja jau vakar. Skandāls par to, ka jāgaida 2 dienas. Viņa taču maksā! Nākošais!

Vīrietis ar audekla maisiņu. Bārdains. Maisiņa saturs izklausās īdzīgs, iespējams, jau patukšots, kaut pulkstenis rādīja tik ap 9 no rīta. Vispirms vīrelim nekādi neizdevās pienācīga bilde, komandai "sēdēt mierīgi" viņš nepakļāvās. Diskusiju par pārējiem pasē ierakstāmajiem datiem neatstāstīšu, bet bija gana interesanti. Nākošais! Nē, nākošais lai uzgaida, kamēr tiek veikti dezinfekcijas pasākumi. Nākošais!

Bariņš pensionāru, vīrietis vienkāršais, atkal pensionāri. Nekā aizraujoša. Nākošais!

Sarosos, jo nākamie, šķiet, būs interesanti. Vecvecāki un mazdēls. Ome un opis bez kādām īpašām ievērības cienīgām pazīmēm. Mazdēls - tā ap gadiem 5. Šķiet, ka bērns nezināja, kas ir fotoaparāts un sastresojās ne pa jokam. Nelīdzēja ne klēpī ņemšana, ne saspraužu kārbiņas grabināšana, ne arī nez no kurienes uzradusies plīša pele. Histēriski raudošā puišeļa nomierināšanā iesaistās ome, rindā stāvošās 2 kundzītes un kāda līdzjūtīga bērna vienaudze. Pieaugušajiem nekas neizdodas, bet bērnu starpā izvēršas dialogs. Sākumu palaidu garām, bet beigas bija apmēram šādas - "Tu pasaki omei, lai aizved uz veikalu..." Trača cēlējs saausījās. Kā viņam ātrāk šitas nebija ienācis prātā? Kašķis pazuda kā nebijis. Zibenīgi tika pieprasīts nokļūt TAJĀ veikalā. Ome ar opi atviegloti nopūtās, sasmaidījās un apsolīja prasīto. Ak, šī merkantilā jaunā paaudze... Nākošais!

Tā izklaidējoties pagāja apmēram 3 stundas. Gaidot rindā, pie sevis izspēlēju izlozi - pie kura no darbiniekiem es nokļūšu? Skarbā vārda māsa, slaids jaunēklis ar izspūrušu matu ērkuli vai laipnā sieviete? Oliņ-boliņ-džimpiņ-rimpiņ... Nodzindzinājās 058 kārtas numurs. Manējais. Esmu nokļuvusi Dainas nagos. Sākam ar fotosesiju. Žilbinoši smaidu. Gribu, lai pases foto izstarotu visu manu draudzīgo un atvērto būtību. "Aizveriet muti!", sadzirdu sev teikto. "Zobus rādīt nedrīkst!" Ak vai! Saskumusi paslēpju pērļbalto zobu rindu aiz viegli krāsotajām lūpām. "Paceliet briļļu kājas!", man tiek dots nākamais norādījums. Izpildu. Vēl. Vēl. Vēl... Nu jau šķiet, ka acenes ir gandrīz vai paralēli grīdai. Laikam jau Daina zin, ko dara. Paļaujos uz viņas pieredzi un gaumi, kā arī uz normatīvajiem norādījumiem. Gan jau pati nav izdomājusi šādu ērmošanos. Dīvainā kārtā monitorā redzamais attēls ir samērā līdzīgs man. Tiesa, mans svaigā krāsojuma matu tonis nav atpazīstams un kārdinošais dekoltē nogriezts tuvu plecu līnijai. Vienīgais, kas pilnībā apmierināja, bija brilles. Mjā, ne velti tām tika pievērsta pastiprināta uzmanība. Tālāk sekoja pāris, manuprāt, nenozīmīgi jautājumi, līdz nonācām līdz pirkstu nospiedumiem. Ja godīgi, sajutos mazliet nepatīkami. Sen, sen atpakaļ kaut kādu mācību ietvaros mani pirkstu nospiedumi tika ņemti līdzīgi kā visās krimiķu filmās rāda - ar melnas krāsas palīdzību. Tolaik tas bija kā joks iejusties ugolovņiku ādā, bet šodienas darbības likās tik... intīmas. Un sajūta kā pasažierim, ko kazlēns pieskaitījis. Tas, ka mani dati kaut kur ir iegrāmatoti, satraukumu nerada, bet pirkstu nospiedumi... Diez jau vai kāds pēc tiem pētīs manus talantus un raksturu. Atliek tikai cerēt, ka nākamajā pases nomaiņas reizē man dibenā neiešaus čipu.

Vēl pāris jautājumi, paraksts un esmu brīva. Pēc 2 nedēļām tikšu pie jaunā dokūmenta. Skolas laikā pases numura pēdējais cipars "norādīja uz polšu skaitu", kas uzsaucams. Nez, vai šoreiz arī būs nulle?