Tūkstotis bumbiņu..

Pirms vairākām nedēļām es sev pagatavoju kafiju, paņēmu rīta avīzi un atlaidos paklausīties radio. Es grozīju uztveršanas pogu, līdz manu uzmanību piesaistīja kāda samtaina, veca vīra balss. Viņš kaut ko runāja par „tūkstoš bumbiņām”. Ieinteresēts pagriezu skaļāk un atlaidos krēslā...

„Labi,” sacīja vecais vīrs, „varu derēt, ka jūs esat ļoti aizņemts darbā. Vakar, šodien, rīt. Jūs saņemat labu algu, bet par šo naudu viņi pērk jūsu dzīvi. Padomājiet, jūs nepavadāt laiku ar saviem mīļajiem un tuviniekiem. Ne par ko neticēšu, ka jums visu šo laiku jāstrādā, lai kaut kā savilktu galus kopā. Jūs strādājat, lai apmierinātu savas vēlmes, bet ziniet, ka tas ir apburtais loks – jo vairāk naudas, jo vairāk tā ir vajadzīga, jo vairāk jūs strādājat, lai saņemtu vēl vairāk. Jāprot kādā mirklī pajautāt sev: „Vai tiešām man tik ļoti vajag vēl vienu krekliņu vai mašīnu?” Un tā vārdā jūs esat gatavi palaist garām meitas pirmo deju uzstāšanos vai dēla sporta sacīkstes. Atļaujiet jums kaut ko pastāstīt, kas reāli palīdzēja man saglabāt un atcerēties, kas ir galvenais manā dzīvē...”

Un viņš sāka skaidrot savu „tūkstoš bumbiņu” teoriju: „Skatieties, kādā jaukā dienā es apsēdos un saskaitīju. Vidēji cilvēks dzīvo 75 gadus. Es zinu, daži dzīvo mazāk, citi ilgāk, bet vidēji dzīvo 75 gadus. Tagad es 75 reizinu ar 52 (svētdienu skaits gadā) un sanāk 3900 – tik svētdienas ir jūsu dzīvē. Kad es par to aizdomājos, man bija 55 gadi. Tas nozīmē, ka esmu jau nodzīvojis apmēram 2900 svētdienas, un man palikušas vairs tikai 1000. Tāpēc es devos uz rotaļlietu veikalu un nopirku 1000 nelielas plastmasas bumbiņas. Es tās visas sabēru caurspīdīgā burkā. Pēc tam katru svētdienu es vienu bumbiņu izņēmu un izmetu, un ievēroju, ka tad, kad to darīju un redzēju, ka bumbiņu skaits samazinās, es sāku pievērst lielāku uzmanību šīs dzīves patiesajām vērtībām. Nav iedarbīgāka līdzekļa, kā skatīties, kā samazinās tev atvēlēto dienu skaits! Tagad ieklausieties pēdējā domugraudā, ar kuru vēlos šodien dalīties, pirms apskaut savu mīļoto sievu un doties ar viņu pastaigā. Šorīt es izvilku no burkas pēdējo bumbiņu... Tāpēc katra nākamā diena ir dāvana man. Es to pieņemu ar pateicību un dāvāju tuvajiem un mīļajiem siltumu un prieku. Ziniet, es uzskatu, ka tas ir vienīgais veids, kā nodzīvot dzīvi. Es neko nenožēloju. Bija patīkami ar jums parunāt, bet man jāsteidzas pie manas ģimenes.”

Es aizdomājos. Patiešām, bija par ko padomāt. Man bija plāns šodien uz kādu brīdi ieskriet darbā – bija jānodod projekts. Pēc tam es biju domājis ar darba kolēģiem doties uz klubu, bet tā vietā es uzkāpu augšstāvā un pamodināju savu sievu, maigi noskūpstot.

- Mosties, mīļā! Brauksim ar bērniem piknikā.

- Dārgais, kas noticis?”

- Nekas īpašs, es tikai sapratu, ka mēs sen neesam kopā pavadījuši brīvdienas. Un vēl ieiesim rotaļlietu veikalā. Man jānopērk plastmasas bumbiņas...