|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Gabrieks, 06-04-2013 23:47 |
|
29 |
vīruss un brīva dienaDaudzi pavasarim tuvojoties sasirguši, tai skaitā es, visa diena tika pavadita pie datora, puslidz laiks nosists un šis tas lietderigs paveikts. Piemeram-sen jau gribeju iemacities izveidot majs lapu un šo to par to ari uszināju, vēl pievērsos savai biznesa idejai, tik neierasti, ka tik daudz brīvā laika, bet labi, jo beidzot var palikt pats ar sevi klusumā, apbrīnojami domas raisās. Ja kāds lasa manas dienasgrāmatas, tas var likties neinteresanti, jo tas vairāk noder man, jo te diezvai būs kkas par mīlestibu, romāniem, seksu utt., Tā visa ir bijis pietiekami manā dzīvē un būs vēl un vēl.Vēlos palasīt kādu labu grāmatu sevis garīgai pilnveidošanai, jo ši diena mani novedusi pie atziņas, ka jāpievēršas vairāk garīgām vērtībām, jo pārāk daudz esmu bijis ieciklējies uz darbu,domām par rītdienu, nākamo mēnesi, gadu, ka biju aizmirsis kā ir dzīvot šodienai, šinī minūtē, šim mirklim un pats galvenais sev. Atmiņās jau bāls bija palicis pēc avārijas sev dotais solijums-dzīvot dzīvi savādāk, izbaudīt to, sajust pa īstam. Tā ir apbrīnojama sajūta ko jūti pēc vairāku nedēļu nekustīgas gulēšanas , kaut tikai acīm, bet redzēt to visu zaļo dzīvību āra, radās tāds stimuls tur tikt ārā paša kājām, kad likās nekas nav neiespējams un tā ari ir. Ļoti ātri mans sazāļotais ķermenis sāka atlabt un drīzvien jau es izgāju no slimnīcas pastaigā jau uz savām kājām, kaut ari ar kruķu palīdzību, cik gan pasule likās skaista un tik dzīva, nekad to tādu nebiju redzējis, ja grāmatās tiek runāts par paradīzi kā kautko tik mītisku, tad likās ka es jau atrodos tajā. Ja nebūtu šis negadijums, vēl joprojām dzīvotu citu dzīvi-ne savējo, ne tādu kas man tuva, bet tītos mistiskos ideālos, un tomēr es priecājos, ka bija kautkas, kas lika man apjaust sevi un savas vēlmes, saskatīt savu dzīves jēgu ne citu. Kaut bieži tas viss aizmirstas, vienmēr gadās dzīvē situācijas, kas liek atgriesties pie sevis tik patiesa. Kādu dienu, kad tika atvests jauns pacients, pēc vesalas dienas pavadītas mūsu palātā viņs man jautāja- "Kā tu vari būt tik dzīvespriecīgs un harizmātisks, tev caurdurta kāja tiko veikta operācija kaklam, jāoperē mugura, tu knapi kusties, māsiņas pienes pīli, vai tāpēc, ka tiko viņas tevi vannoja ?" :D Tad es atcerējos kāds es biju, par harizmātisku būtu grūti nosaukt, dzīvoju priekš piektdienām -iedzeršana, ne īpaši labas atrakcijas, pavisam pavirš dzīvesveids, leksika, pat dzīves mērķis bija interesants- beigt kkad tusēt un aplaimot kādu smuku meiteni, mistiskā veidā pelnīt daudz utml nu burvīgs sapnis, priekš kāda cita. Tik ļoti es tagad biju pārvērties!, tikai tad es apjautu, ka citi mani redz nu jau svādākā gaismā un es ari jūtos savādāk. Visa mūsu dzīve neatkarīgi no tā, vai mēs gribam vai negribam to apzināties, īstenībā ir atkarīga no atbildes uz vienu jautājumu, no kura nevar izvairīties. Tas ir tāds: Vai es dzīvoju pats savu dzīvi, vai arī es dzīvoju dzīvi, kādu no manis gaida citi?
/Jozefs Kiršners/ Jau pagājuši vairāki gadi kopš šiem notikumiem un tas ir tikai viens zīmīgs fragments no dzīves, esmu fiziski ļoti labā stāvokli, kā bildē redzams un āreji nekas neliecina par notikušo kā vien pāris rētas. Atcerēties visas tās sajūtas, no sabrukušas nelaimes čupas ļidz dzīvespriecīgam jaunietim, no tāda, kura sarkastiskos jokus klausijās lidz cilvēkam kurā ieklausās. Šajos teikumos ir tikai neliela daļa no izbaudītā, bet pārlasot viss ataust atmiņā tik patīkamā. Labi, ka ir brīvs brīdis pakavēties atmiņās un atcerēties dzīvē svarīgo.... |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
