Dienasgrāmatas (blogi)

MusiPusi, 15-03-2013 17:47		3 45
Runājam... Viņš viņu satika un iemīlēja. Viņa pasmaidīja un atbildēja. Tad sākās dzīve, kopā viņi raudāja un smēja. Viņiem bija kopīgi sapņi, cerības un naudas maks. Reizēm pa kašķim, bet tas jau nekas traks. Viņš viņai dāvāja ziedus, viņa viņu skūpstīja. Tad kādu dienu viņai bija slikta oma, viņam smaga darba diena. Pēc vienas tādas dienas sekoja citas līdzīgas - viņi sāka mazāk smieties, mazāk dāvāt ziedus un skūpstīties... Viņas smiekli kļuva pārāk skaļi, viņa balss – kaitinoša, viņai negribējās viņa ziedus un viņam negribējās tos vairs dāvināt... Viņi būtu izšķīrušies un, iespējams, visu dzīvi to nožēlotu, bet sāka runāt.Par to, kas kaitina, par to, kas nogurdina, kas sāp un kā pietrūkst... Tā viens ar otru runājot, viņi atkal viens otru ieraudzīja un saprata, ka vēl viens mirklis pietrūka, lai viņu laime izzustu un dzīve pazaudētu jēgu... Runājiet, mīļie, viens ar otru, vārdi ļauj uzzināt, ko mēs domājam, tie mēdz sāpināt, bet spēj arī izārstēt .

Komentāri

garinsh207: :)izrunaja un uzinaja ka viņa negrib ziedus, viņā balss kaitina un dzive ieguva jaunu jegu, kad sarunaja sķirties,savadak laime tiešam izzustu kopā esot...

2013-03-15 18:50

MusiPusi: dzēsts 2013-03-15 22:20

GreyAlien: Un pirms tam viņiem bija kopīgi sapņi un cerības kaut nerunāja viens ar otru?

2013-03-15 23:26

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.

Dienasgrāmatas (blogi)

Runājam...