Tu— laimes ceriņš mans

Tu— laimes ceriņš mans, es— Tava saldā elpa,

Kā baltās kupenās ir savijies mums mūžs,

Lai ledus kristālkurpēs salna nāk un aiziet,

Par viņas akmens cieto sirdi mums nav bail.

Kad maija saulei pretī dvēsele Tev veras,

Ar savu maigo glāstu steidzu priecināt,

Lai ielīst manas jūtas Tevī nedalīti,

Nav mīla reizrēķins un arī nedalās.

Tu zini— ziedos Tavos laimi nemeklēju,

Jo meklē tikai tas, kam savas laimes nav,—

Es mazo sirdi mīlot Tavai cieši sēju,

Par to, cik stipri turēsi,— to izlem pats!

Vai jūnijsaulei ļausi, lai tā mīlu karsē,

Vai vējam sacīsi, ka zemē notraukt drīkst,

Ja teiksi man, lai esmu Tava saldā dziesma,—

Es Tevī ritēšu, līdz sirdsbalss atkal sauks.

Nadīna Liepiņa

http://www.youtube.com/watch?v=EAYue6sQ7do