Jau atkal raud koki,

Asarām krāsainām,

Jau atkal pa logu

Retāk arvien

Redzu dzelteno pogu.

Un biežāk arvien

Es sasildu rokas,

Pie tējas krūzes,

Un biežāk arvien,

Es atgriežos pie vasarām

Kopējām.

Tev patika blūzes,

Man viņas burzīt,

Man patika klusēt,

Tev manī klausīt.

Vai zini,

Es laimīgs,

Un būšu arvien,

Un zini, tas tāpēc,

Ka manī arvien ,

Tās pašas jūtas,

Ko liktenim neapslāpēt,

Lai kā ar tas censtos

Starp Tevi un mani,

Tās mākoņiem slāpēt.

Un atkal es jūtu,

Kā Tu man smaidi,

Un atkal es jūtu,

Tu mani gaidi.

Un pienāks reiz mirklis,

Kad lūgšu es Viņam,

Lai aizved pie Tevis,

Kaut Viņš gan pats zina,

Kā pietrūkst man Tevis.