|
|
tausts dienasgrāmata
| Ceturtdiena 28-02-2013 17:13 |
|
1 51 |
Tā nav grēksūdze.Sevis attaisnošana ir ļoti bīstama,jo tā neļauj saskatīt patiesību un īstenību.
Cilvēks ir jāpieņem tāds,kāds viņš ir.Tas ir labākais ko var izdarīt kāda cilvēka labā.Ja šī vērtēšanas sistēma ir tik laba,kā es saku,man pēc tās vispirms jānovērtē sava sieva un pēc tam,protams,mani bērni.Ja mans prāts ir aizņemts ar plāniem,kā viņiem kļūt labākiem,es viņus nepieņemu tādus,kādi viņi ir,un viņi to jūt.
Vienīgais veids,kā emocionālā ziņā atbrīvoties no savas ģimenes,ir aiziet no tās,redzot,ka tā ir jums devusi visu,ko spēja.To,ko nesaņēmāt,tā nespēj sniegt.
Tādi ir mani trūkumi kā bērnu vecākam.Es saskatu dažas lietas,kurās varu būt viņiem noderīgs,un esmu pateicīgs par tām.Bet ,protams,man nepatiktu,ja mani bērni turētos pie manis līdz piecdesmit gadu vecumam cerībā,ka kādu dienu pār mani nāks apskaidrība un es ieklausīšos viņos.Pār mani ir nākusi apskaidrība,bet man tomēr nav dotas spējas uzklausīt viņus.Arī pozitīvais domāšanas veids man daudz līdzējis.Tādēļ man jāstrādā vairāk pie tā,ko spēju viņu labā darīt,un jācer uz bērnu līdzjūtību.
Visgrūtāk man kā tēvam bija saprast,cik ļoti atšķirīgi ir mani bērni,un iemācīties pret katru no viņiem izturēties kā pret personību un individuālajām īpašībām.
Manas attiecības ar sievu balstījās uz savstarpēju izvēli.Es izvēlējos viņu,un viņa izvēlējās mani.Bet bērni nāca paši par sevi.Vēl man bija grūti saprast dažādo pieķeršanās pakāpi starp mani un katru no maniem bērniem,ko es nevarēju mainīt.Es to varēju tikai pieņemt un ar to samierināties.Tas nav bijis viegli.Tā kā esmu patmīlīgs,es sev saku.ka esmu labs tēvs.Es vēlos labas attiecības ar saviem bērniem,taču tas viss nenotiek pēc manas gribas.Tiklīdz sapratu,ka manas attiecības ar katru no bērniem ir atšķirīgas,man kļuva vieglāk.Tagad es spēju priecāties par lieliskajām īpašībām,kādas piemīt katram bērnam,neuzspiežot tiem neko mākslīgu.Viņi man ir kā spogulis,kurā es varu saskatīt sevi un daudz ātrāk virzīties uz priekšu savos garīgajos meklējumos.
Bet visgrūtāk ir ļaut viņiem kļūdīties.Es visu laiku sev runāju:"Kāds nekam nederīgs tēvs tu esi!Vai tu nemīli savus bērnus?Kādēļ tu neko nedari,lai viņus audzinātu pareizi un virzītu pa pareizo ceļu?"
Izturēt man palīdz doma,ka arī mani neviens aiz rokas nevadāja.Tādēļ es cenšos savus bērnus audzināt tāpat-MAZĀK VIŅUS AUDZINĀT,BET VAIRĀK ATBALSTĪT. |
ewitta: māci, ko gribi tiem bērniem, tāpat viņi neklausās tavos vārdos, bet skatās uz taviem darbiem :) atbalsts - tā ir īsta, patiesa vecāku mīlestības izpausme. #1 2013-03-01 00:21
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
vai jŪs bērnībā pēra? (49)
varbūt cilāta tēma,bet tomēr un kā jutāties?es pats biju samērā rātns un paklausīgs un parasti pietika piesolīt pa ...
|
