Ūdenskritumiņš

Šis aplamais janvāris nu beidzot ir cauri. Ar salu un sniegiem, un ar manām lauztajām ribām. Vairāk kā trīs nedēļas esmu staigājis pa slidenajām ielām kā ar olu uz galvas. Arī pie ārstiem esmu gājis un šķiedis savu nabaga pensiju, bet rezultāts ir viens: pasāpēs un gan jau pāries. Ar tādu pārliecību tad arī dzīvoju. Šodien nolēmu, ka beidzot ir jāiziet kādā pastaigā. Sniega sega ir sarukusi, un nelielais saliņš atvieglo soļošanu, it īpaši, ja vēl spieķis pie rokas.

Sen nebiju bijis pie sava Riežupes ūdenskritumiņa, bet tagad nu beidzot esmu sadūšojies un eju. Ceļš ir pazīstams un dvēselei tuvs: pa ceļu gar dārziem un tad pa grīsli aizaugušo pļavu uz meža pusi. Esmu jau vairākkārt minējis, ka tur, meža malā kā orientieris stāv kāds vecs grausts ar iegruvušu jumtu. Ja tic nelaiķa Aivara vārdiem, tad tur savā laikā ir bijusi lepna padomju funkcionāru atpūtas vieta ar pirti un visādām citām labierīcībām. Tagad tur nekā vairs nav. Dīķis ar meniķi ir nolaists, un tagad caur to tek tas necilais strautiņš, kas pa visai iespaidīgu gravu aiztek līdz Riežupei un baro manu ūdenskritumiņu. Šo dabas objektu es saucu par savu ne jau nu privātīpašniecisku motīvu vadīts, bet gan tāpēc, ka visu šo gadu laikā, kopš šeit dzīvoju, neesmu atradis nevienu cilvēku, kas to arī zinātu un ar ko varētu vismaz aprunātiespar šo tēmu.

No vecās pirts līdz Riežupei var turpat vai ar roku aizsniegt – taisnā līnijā labi, ja kādi 100 metri. Bet kas par metriem! Takas nekādas tur nav, bet toties ir vesela kritalu jūra, ko savā laikā es tiku nosaucis par koku kapsētu. Augstais krasts pamazām sliecas uz leju un nobeidzas ar stāvu 2-3 m augstu krauju un kaļķakmens atsegumiem. Tur nokāpt nevar, bet, ejot slīpi uz gravas pusi, pa agrāk iemītām pēdām un pieturoties pie lazdu zariem un visādiem krūmiem, beidzot varu nokāpt lejā pie paša ūdenskritumiņa. Strautiņš ir izskalojis mīkstos iežus un pie pašas upes atsedzis kaļķakmens slāni un izveidojis tādu kā galdu, kā tramplīnu. Un tad nu ūdens pa to gravu, šņākdams un putodams, traucas lejā un beidzot hoppā! - lec no tā trampīna, un tas tad nu ir tas, kā dēļ es te nāku, lauzdamies cauri brikšņiem. Zem šā tramplīna ūdens ir izskalojis pamatīgu nišu, kurā var ielīst un skatīties uz krītošo ūdeni no zemes apakšas. Skaisti! Ja nav bail sasmērēt drēbes ar valkaniem māliem, tad tur apakšā var paslēpties 5, 6 vai pat varbūt visi 10 cilvēki. Ūdenskritumiņš ir mūžīgi mainīgs. Sausās vasaras dienās ūdens strūkliņa kļūst tik niecīga, ka tur var labi, ja muti nomazgāt. Bet pavasara palu laikā tas kļūst par īsti mežonīgu ūdenskritumu. Ziemā te veidojas brīnišķīgas lāstekas, kuras reizēm sasalst kopā un izveido īstu ledus sienu, zem kuras dzirdama jautra ūdens čalošana. Te vienmēr ir jauki.

Janvāra salā upīte ir bijusi aizsalusi līdz pat dibenam, un tagad ūdens šim ledus slānim tek pa virsu, un gumijzābakos var brīvi pastaigāties pa upes gultni. Protams, tik straujā upē jābūt uzmanīgam, jo dažuviet ūdens to ledu ir izskalojis visai plānu, un tur var itin skaisti ielūzt. Noslīkt jau nu tur nav kur, bet bikses gan var samērcēt līdz pat šekumam. Es lielos ceļojumos gan neielaižos, bet, tāpat vien izpriecājies par šo dabas pērli, rāpjos atpakaļ krastā un dodos uz māju pusi ar jauku apziņu, ka šodien diena nav nodzīvota veltīgi.