Сергеи Тимофеев

Klusais Dievs

Nav laika īpaši atminēties, kā ieraudzīju
Kluso Dievu, bet, ja vajag, es pastāstīšu.
Gribēju teikt – jūsu programmas klausītājiem...
Mēs braucām no ballītes, kuplā pulkā, pieci cilvēki,
Es pie stūres, pārējie snauda, pirms tam
Izdauzījušies visu nakti. Bija milzīgs, mākoņains rīts
Visapkārt, no visām pusēm. Kupli, sprogaini mākoņi plūda
Ar tādu kā jaunu spēku, gluži kā gāzveida dzīvnieki,
Kam netālu nojaušams saimnieks, un viņi cik jaudas
Tiecas nokļūt tam tuvāk. Priekšā, tieši virs ceļa
Es redzēju, kā caur mākoņiem laužas
Līdzenas gaismas straumes, tās krita uz leju svinīgi
Kā starojošas kāpnes vai burvīga tērpa
Krokas. Neviļus sāku tās vērot, bet, kā jau pieredzējis vadītājs,
Samazināju ātrumu un braucu nesteidzīgi, it kā tikai ripotu,
Ieripotu šajā varenībā. Es jutos kā iekārusies
Biljarda bumba, gatava pēc sekundes simtdaļas nobūkšķēt
Grandiozā bedrē. Es turēju stūri un smaidīju, biju
Gatavs smieties, smieties bez skaņas. Gaismas stari aizvien tuvojās,
Un es sapratu, ka tūlīt iebraukšu tajos. Apkārt viss
Kļuva tūkstoš reižu spožāks, un es ievēroju savus pirkstus uz stūres,
Kā nekad agrāk, tie bija kļuvuši caurspīdīgi, tajos varēja
Saskatīt asinsvadus, kauliņus, nervus, kas arī mirdzēja
No iekšpuses, gluži kā dzintars. Un es kliedzu kaut ko, neatceros, ko īsti.
Visi momentā uzmodās, domāja – avārija. Bet es kliedzu
Un kliedzu – nespēju apstāties, paguvu tikai piebremzēt,
Un līdzbraucēji izvilka mani laukā no auto un nogāza mani
Zemē, sita pa vaigiem un aplaistīja ar ūdeni
No resnas plastmasas pudeles, un vaicāja: “Kas ar tevi notika,
KAS ar tevi notika?” Bet es nespēju atbildēt un tikai
Rādīju augšā uz debesīm, no kurām strauji un nenovēršami
Nolaidās Dievs, tieši mums uz galvas. Un tad viņi
Beidzot pamanīja un arī iekliedzās, un metās
Kur kurais, pametot mani zemē. Tad gaisma
Kļuva apžilbinoša, bet viss apkārtējais vienkārši balts.
Un es vairs neko nevarēju atšķirt, viss
Bija vienā krāsā, viss sastāvēja no gaismas, un es
Ieraudājos, jo vairāk nespēju kliegt,
Un tāpēc, ka visapkārt valdīja tāds klusums. Un šajā
Mirklī Klusais Dievs mani uzrunāja, viņš teica,
Lai es necenšos traukties kājās un mesties sāņus,
Viņš teica: “Atpūties!” Un es jutu, ka gaisma
Noguļas man uz pieres kā roka. Un es atcerējos, kā gulēju
Mammas vēderā, un savilkos līdzīgā kamoliņā un gulēju,
Kamēr gaisma gāja caur mani kā kolonas milzīgā, netveramā svētnīcā,
Pēc tam viss beidzās, bet es tikai gulēju un raudzījos,
Kā gaisma atkāpjas, aiziet, lēni un skumīgi. Nē, es
Necentos noturēt to vai panākt, bet man bija
Tik žēl, it kā tu būtu laimējis izlozē
25 tūkstošus, pēc tam ieskaties vērīgāk,
Un tā ir senākas izlozes biļete, vārdu sakot – garām,
Tu stāvi ar biļeti rokā un domā: “Kāpēc?!”
Tā es arī stāvēju, domādams: “Kāpēc?!” Pēc kādas stundas
Mani atkal atrada ceļabiedri, un bez īpašām runām
Mēs atkal iekāpām auto un braucām. Kad sasniedzām pilsētu,
Visus izvadāju pa mājām, atgriezos savās un nolikos gulēt.
Pamodos no rīta, bija pirmdiena, es gulēju, iespiedis spilvenā
Seju un gaidīju, bet nekas īpašs vairs nenotika,
Tad es piecēlos, nomazgājos un devos uz darbu. Tagad
Ik svētdienu braucu pa to pašu ceļu turpu šurpu,
Bet neredzu vairs ne tos mākoņus, ne to gaismu. Nevaru teikt,
Ka būtu kļuvis par paraugkristieti vai ko tādu.
Jā, un nav arī laika domāt, darba līdz kaklam,
Vasara, karstākā sezona. Bet, kad mani uzaicināja uz radio,
Nolēmu piekrist, aiziešu, varbūt neesmu tāds vienīgais, varbūt
Atsaucas vēl kāds cilvēks, ko arī ir apmeklējusi
Gaisma. Jau būtu vieglāk. Kaut gan nezinu,
Ko mēs teiktu viens otram, varbūt tāpat
Paklusētu kopā, paspiestu viens otram roku
Un šķirtos. Tāds, lūk, notikums. Bet, ja arī jums
Gadās kas līdzīgs, nebaidieties, bet vēlāk... atrakstiet man,
Esiet tik laipni... Adrese redakcijā. Uz redzēšanos!