Skumjš vakars

Lasu Paulu Koelju “Alķīmiķis.”

“Pasaules dvēseli baro cilvēku laime un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums. Viss kalpo vienam. Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu.”

“Mīlestība. Kaut kas senāks par cilvēci un pirmatnējāks par tuksnesi. (..) Tā bija tīra Pasaules valoda. Tā neprasīja nekādus izskaidrojumus, gluži tāpat kā Visums, ceļodams laika bezgalībā. (..) neticama pārliecība, ka viss zem šīs saules tapis rakstīts ar vienu un to pašu roku. (..) Un, ja šādas mīlestības nav, cilvēka sapņiem zūd jēga.”

“Neviena iecere nav pabeigta, kamēr nav sasniegts tās mērķis”.

“Ir tikai viens veids, kā kaut ko iemācīties. Un tā ir darbība.”

Es lasu, un kļūst tik viegli, it kā mani kauli kļūtu gaisīgi, mans ķermenis caurspīdīgs un galva atteiktos funkcionēt pavisam. Es ieeju citā matērijā, kurā viss kļūst iespējams. Manas domas kļūst par sapņiem un sapņi par realitāti.

Paulu koelju- jā, viņš prot pateikt, prot iedvesmot tā, ka es kļūstu sirdīga, jūtīga un ievainojama.

Es aizmirstu par sevi, savu neticību un nododos tālākai lasīšanai.

“Kā es atradīšu savas dzīves mīlestību? To var uzzināt tikai riskējot. Tikai riskējot zaudēt un pievilties, bet nekad neapstājoties. Kas nepārstāj meklēt mīlestību, vienmēr to atrod.”

Pie velna!!! Jau atkal. Es negribu riskēt, cienījamo Paulu Koelju kungs. Esmu pietiekami skumusi, riskējusi, cietusi, izmisusi, raudājusi, baidījusies, kaunējusies. Un jūs man sakāt: jau atkal man kā ceļiniekm jāstājas uz ceļa, uz starta pozīcijas. Kamdēļ? Lai atkal aplauztos?