Andīnai ar brūnām acīm :)

Sen jau iemeslus

Es nemeklēju

Tavās acīs lūkoties,

Tas man,

Kā iedzert tēju,

Kā rīta rituāls,

Es kādreiz viņas

Ziemā sameklēju,

Nu tajā brūnumā man atkal,

Jāpazūd.

Un kā lai spēju atteikt sev

Uz mirkli pabūt atkal Vīnē,

Kur vārds Tavs ik uz katra sola

Mūsu parkā

Burtiem lieliem, maziem

Uzrakstīts,

Un izdzēšams kā skūpsti

Nav.

Nu teic man atkal,

"Dīvainītis",

No Tevis tas tik mīļi skan,

Paldies Tev, Andīna,

Ka mirkļus tādus

Tavas brūnās acis atkal dāvā

Man.