impossible is nothing /c/

Vesela nedēļas nogale ir pagājusi kā citā dimensijā, sākot jau ar vēsīgām pastaigām rīta agrumā (kas nu kuram rīts nedēļas nogalē), kad pilsēta vēl mostas un, ejot pa nomaļāku ielu, tu sajūties kā "Palle viens pats pasaulē", turklāt vienīgais "mīnuss", kas tiešām satrauc, ir apsarmojuši mati un lāstekas pie skropstām, kā arī appūsti vaigi, kas kaist vēl joprojām, bet rezultātā tu nonāc pavisam citā pasaulē, kur pieaugušie spēlējas kā bērni un par to vēl priecājas...

Jā, tā ir kontaktimprovizācija - atbrīvošanās un vieglums, spēlēšanās pašam ar sevi un citiem, atgriešanās bērnībā, vārtīšanās un rullēšanās, līšana un rāpošana, krišana un celšanās, velšanās - pa vienam un divatā, skrūvītē un zvaigznītē.. Like it!

Ak, un, izrādās, arī krist ir jāmāk pareizi (lai nesavainotos, protams, un arī lai smuki izskatītos :D), tāpēc pagaidām vēl ir gan zilumi, gan nelieli sabrāzumi, un nav tādas vietiņas, ko šobrīd nejustu - muskuļi un kauli, par kuriem visu savu apzinīgo mūžu neesmu pat iedomājusies (sāp pat ribu gali un pakaļpuses mīkstumi!)... bet spēlēšanās prieks, šķiet, ir pats galvenais, ko esmu ap(t)guvusi pēdējās pāris dienās :)

Kā punktiņš uz "i" šajā visā ir tas, ka brīvdienas nav vnk nogulētas mājās (piemēram, pie TV, kuram man nav), ka ir bijušas gan garas pastaigas (no rītiem un arī vakarā), gan aktīva un mierīga atpūta, ka ir bijis gan kontakts, gan improvizācija, ka nu ir jauni (pagaidām vēl) paziņas, ka ir iedvesma un iespēja pārkāpt sev pāri gan pārnestā nozīmē, gan dažbrīd arī ļoti burtiski...

Gribas vēl tikai piebilst, ka viss jau ir tieši tā, kā mēs vēlamies, - ko Visumam pasūtām, to arī saņemam. Šī nedēļas nogale bija viena varen skaista dāvana man! :)